Kā tas ir — dzīvot, kad ārsts nosaucis neārstējamas slimības diagnozi. Kā justies, kad uzzini — viss atlikušais mūžs būs jāsadzīvo ar slimību, kura visu laiku prasīs savu tiesu uzmanības. Vieni cīnās, citi samierinās, trešie ignorē, bet vēl citi turas pie slimības, jo šādi var manipulēt ar saviem tuviniekiem.
Mājās bija viesības, kad uz grīdas nokrita un sasitās glāze. Līdzās stikla lauskām mazā straumītē sāka tecēt asinis, jo uz lauskām bija sagriezta kāja. Visi pieaugušie uz mirkli apstulba. Viņi zināja, cik bīstamas ir šīs asinis, tādēļ bija jārīkojas. Blakusistabā spēlējās pašu un ciemiņu bērni, viņi nekādā gadījumā nedrīkstēja uzkāpt uz asiņainajām lauskām, tās varēja inficēt ar C hepatītu.
“Es, vīrs un draudzene bijām virtuvē, kad glāze saplīsa. Draudzenei biju pateikusi par slimību, tādēļ viņa zināja, ka nevar skriet klāt un tīrīt grīdu,” stāsta Marija. Draudzene ziņu par slimību bija uztvērusi saprotoši, nevairījās no draudzības, kā tas bija noticis ar dažiem tuviniekiem. “Vispirms C hepatītu atklāja man grūtniecības laikā. Tad gāja pārbaudīties vīrs. Arī viņš bija slims. Tad nolēmām, ka par slimību jāpasaka tuvākajiem radiem — māsām un brāļiem, jo ārsts pastāstīja, ka slimība mūsos ir jau ilgu laiku. To viņš noteica pēc analīžu rezultātiem. Pateicu, lai pārbaudās arī draudzene, ar kuru studiju gados kopā īrējām dzīvokli, jo C hepatītu var pielipināt sadzīves kontaktos, piemēram, ja cilvēks ir sagriezies ar skuvekli vai manikīra piederumiem,” saka sieviete. Tuvinieku pārbaužu rezultāti bija pārsteidzoši — slimi bija vēl divi brāļi, turklāt vienam no viņiem tika atklāts arī AIDS. “Ārsts viņu pierunāja veikt analīzes arī uz to. Viņš bija teicis — jāpārbaudās, tad pie reizes var pārbaudīties arī uz AIDS.”
Citi novēršas
“To nevienam nevar izstāstīt, kā mēs jutāmies. Nelika mierā doma, kāpēc mūsu ģimenei tā jācieš. Likās, ka dzīve ir beigusies, vēl pat īsti nesākusies. Jau biju izdomājusi, ka mūsu bērniņu vajadzēs izaudzināt manai mātei, jo es jau ilgi nedzīvošu,” atceras Marija. Nepatīkama bijusi arī dažu tuvinieku novēršanās. Viņiem arvien radies iemesls, lai vairs nenāktu ciemos. “Kā viduslaikos pret spitālīgajiem,” attieksmi raksturo Marija.
Saņemties palīdzējusi māte un ārsts. Dakteris stāstījis piemērus no dzīves par saviem pacientiem. “Viņš stāstīja par kādu sievieti, kurai C hepatītu atklāja 60 gadu vecumā. Kad to atklāja, viņa nodzīvoja vēl 20 gadu un nomira no vecuma,” iedvesmojošo stāstu atceras Marija. Savukārt māte bijusi tā, kas teikusi — ir jāārstējas, jāizmēģina jaunākās zāles. Lai to izdarītu, tika pārdots ģimenei Rīgā piederošs īpašums. “Nolēmām, ka es pirmā sākšu ārstēšanās kursu, jo man analīzes bija vissliktākās. Izdomājām, ka vienam no vecākiem jāpieskata bērns, ka nevar abi kopā ārstēties slimnīcā. Ārstēšanās ilga gandrīz gadu. Lietojot zāles, jutos ļoti slikti, izturēt palīdzēja ģimene. Man ārstēšanās izmaksāja aptuveni septiņus tūkstošus latu, tikpat vīram,” atzīst sieviete. Marijai ārstēšanās bija veiksmīga, un pēc tās ārstēties sācis vīrs. “Tikai slimnīcā es sapratu, cik daudzi cilvēki Latvijā ir slimi ar C hepatītu. Turklāt daudziem nav šī gaismas stariņa un cerības kā man. Viņiem nav ne naudas, ne vecāku, kas viņus saprastu,” secina Marija.
Nonāk
pansionātā
“Ilgi rūpējos un kopu māti mājās. Negribēju, lai mūža nogali viņa pavada slimnīcā vai pansionātā,” stāsta Ira. Viņas mātei tika noteikta diagnoze — Alcheimera slimība. Sieviete stāsta: ilgi nav spējusi noticēt, ka slimība tik ļoti spēj izmainīt cilvēka personību — miermīlīgais var kļūt agresīvs, aktīvais var kļūt apātisks, ka slimais var nepazīt sev tuvus cilvēkus. “Visam punktu pielika gadījums, kad māte bija nolēmusi aiziet pasēņot. Viņa vairs nevarēja atrast mājupceļu. Bija kā negudra skrējusi pa mežu, rokas un seja bija saskrāpētas ar zariem. No brūcēm tecēja asinis. Kad māti atradu, viņa mani nepazina,” gadījumu, kas mainījis attieksmi pret tuvā cilvēka slimību, atceras Ira. “Samierinājos, ka māte ir slima. Zināju, ka pienāks brīdis, kad es ļaušu viņu ievietot slimnīcā, jo man būs jāstrādā un jārūpējas par savu meitu, ka nevarēšu diendienā sēdēt pie viņas gultas,” pārdomās dalās Ira. Viņas māte mūža nogali pavadīja pansionātā. Ira devās viņu regulāri apciemot, taču vecā sieviete savu meitu vairs nepazina.
Slimību pietēlo
“Kopš sevi atceros, māte vienmēr ar kaut ko slimojusi. Tādēļ kārtējo reizi, kad viņa paziņo: man jāiet slimnīcā, laikam ar mani cauri, es to uztveru ar humoru. Tad viņa man pārmet, ka man vienalga, kas ar viņu notiek,” savas attiecības ar māti skaidro Rita.
Meita uzskata, ka māte slimību pietēlo. Kaut gan māte tiešām ik pa laikam nokļūst slimnīcā. “Te viņai kaut kas aknās, te nierēs, te galvā,” ironizē Rita. “Kaut cik normālā gultnē attiecības iegāja, kad konkrēti vienojāmies, kurās dienās pie viņas ciemošos, kādus darbus padarīšu, kas man viņai jāaiznes,” pauž Rita.
