Sestdien Rīgā, 11. Novembra krastmalā, notiks lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un viņu draugu apvienības “Mozaīka” gājiens.
Sestdien Rīgā, 11. Novembra krastmalā, notiks lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un viņu draugu apvienības “Mozaīka” gājiens. Kamēr Rīgas domē šogad nav pieteikta neviena protesta akcija pret sestdien gaidāmo seksuālo minoritāšu gājienu, sabiedrības nostāja šajā jautājumā ir krasi atšķirīga. Piemēram, Latvijas Romas katoļu baznīcas kardināls Jānis Pujats un Romas katoļu priesteri šonedēļ uzrakstīja atklātu vēstuli valdībai, kurā aicina aizliegt gājienu. Eiropas parlamenta Intergrupas prezidents šo soli raksturojis, ka “vēstules parakstītāji klaji ignorē cilvēktiesības, kuras ikvienam cilvēkam piešķir Eiropas Cilvēktiesību konvencija.” Arī vairāki Rīgas domes deputāti aicināja neļaut rīkot seksuālo minoritāšu gājienu, īpaši 11. Novembra krastmalā, kas mums, latviešiem, vairāk saistās ar Lāčplēša dienas vai 18. novembra svinībām un pulcēšanās vietu, un, iespējams, savā veidā nodarītu pat morālu kaitējumu šai simboliskajai vietai.
Rīgas domes vicemērs Andris Ārgalis sacījis: “Uzskatu, ka nevajadzētu izlutināt kaut kādus dažus procentus sabiedrības un ļaut viņiem propagandēt savu izvirtību. Tad jau mums ir jādod tādas pašas iespējas arī citām, līdzīgām seksuālo dīvaiņu grupām — “virinātājiem”, “rādītājiem” un “ostītājiem”.”.
Tas, ka cilvēkam ir tiesības paust savus uzskatus, aizstāvēt savu viedokli un nepiekāpties “masām”, ir skaidrs, un domāju, ka Latvijā to neviens arī neapšauba. Nu netiek ierobežota jebkāda iespēja sevi izteikt kaut visās varavīksnes krāsās! Taču, vai šādu seksuālo minoritāšu gājienu var nosaukt par gājienu vienlīdzībai? Zinu, ka cilvēki mums apkārt ir “krāsaini” un ar katru gadu kļūst arvien “krāsaināki”, bet manī viņi neizraisa nekādas emocijas līdz brīdim, kad sāk cīnīties par “vienlīdzību”. Manuprāt, tāda klusa līdzāspastāvēšana ir bijusi gadiem, un nevienam tas nesagādāja grūtības. Godīgi sakot, man negribas, lai mūsu bērni dzīvotu sabiedrībā, kurā bērnam ir divas mammas vai divi tēvi, tēvoči un krustmātes vairs nav nosaucami ne vīriešu, ne sieviešu dzimtē. Tomēr ir kaut kādas vērtības vēl pasaulē, un viena no tām noteikti ir ģimene. Normāla ģimene.
