Mazzalviete Ingrīda Pastare ir sieviete, kura savu dzīvi dala divās daļās.
Mazzalviete Ingrīda Pastare ir sieviete, kura savu dzīvi dala divās daļās. Pirmajā viņa ir bezrūpīga un labi situēta pilsētniece, otrajā — nu jau 14 gadu — īsta lauciniece, kurai viss, sākot no govs slaukšanas un darbiem dārzā un beidzot ar dzīvošanu pieticīgā namiņā, jāapvieno ar bērnu audzināšanu un ģimenes rūpēm. Ingrīda dzīvo ar devīzi: “Cilvēks var visu, ja ko nevar, jāsamierinās!”.
Lai bērniem veselīga vide
— Kas jūsu ģimeni rosināja no bezrūpīgas pilsētas dzīves pārcelties dzīvot laukos?
— Gribējām vērienīgi saimniekot, vīram ļoti interesē dārzkopība, cerējām ieaudzēt lielu dārzu, sapņojām, ka mūsu bērni augs veselīgā lauku vidē, svaigā gaisā, saskaņā ar dabu.
1989. gadā, kad valstī valdīja emocionāli patriotisks pacēlums un mēs visi vēlējāmies celt skaistu Latviju, daudzi no pilsētām devās uz laukiem. Arī mēs. Vīram Kurmenē dzīvo radi, viņi pastāstīja, ka Mēmeles krastā Mazzalves pagastā ir vecas mājas vieta, kur varētu sākt jaunu dzīvi.
Šo vietu nopirkām un nosaucām par “Ausekļiem”. Kad es pirmo reizi ienācu senās mājvietas pagalmā, kur pret debesīm slējās tikai manteļskurstenis, man pēkšņi šķita, ka es te kādreiz jau esmu bijusi, ka esmu šai cilvēku pamestajai vietai piederīga. Tā bija neizsakāmi dīvaina sajūta. Uzreiz apjautu, ka te mums būs labi un citas vietas nevajag. Nu mums ir ap 30 hektāru zemes, bet pie jaunas mājas tā arī netiekam.
Vīrs uzbūvē pagaidu namiņu
— Kā sākāt jauno dzīvi?
— Vispirms mums bija dzīvoklis pagasta centrā, bet vīrs pusotra mēneša laikā uzbūvēja pagaidu namiņu, kurā ir divas mazas istabiņas un kurā mēs dzīvojam nu jau vienpadsmito gadu.
Jaunās mājas ieceres bija lielas, izrakām bedri pamatiem, izgatavojām projektu, nopirkām blokus. Tomēr pieļāvām lielu kļūdu — lai arī bijām “Breša zemnieki”, būdami piesardzīgi latvieši, mājas būvei nepaņēmām kredītu, kaut gan iespējas bija.
Saimnieko dabai draudzīgi
— Ar ko apstrādājat zemi?
— Tehnika mums ir, to paspējām nopirkt par mājas, kuru Ādažos pirms pārcelšanās uz laukiem pārdevām, naudu.
Esam sertificēti bioloģiskie zemnieki, šogad piedalījāmies Zaļajā tirgū. Mums ir labi āboli, pārdevām pīles un zosis. Mājputnu mums ir ļoti daudz — tītaru vien ap piecdesmit. Ir savs inkubators. Domājam arī turpmāk nodarboties ar putnkopību. Savai iztikai turam divas govis.
Pirmā govs spārdās
— Jūs, pilsētniece, un govis… Vai vismaz slaukt pratāt?
— Pirmo reizi govi pa īstam ieraudzīju pirms četrpadsmit gadiem. Tas bija ārprāts, kurā netrūka arī komisma! Kad gatavojāmies pirkt pirmo govi, mūs brīdināja, ka viņa sper, bet es no tā nenobijos. Bērni bija mazi, pienu vajadzēja, domāju — gan tikšu galā. Mēnesi nomocījos, līdz niķīgo govi pārdevām. Kad viņu veda projām, raudāju, bija žēl nabaga lopiņa.
Ar pārējām piena devējām grūtību nebija. Savulaik pienu pārdevām, bet to vajadzēja nogādāt līdz gandrīz kilometru attālajam lielajam ceļam. Par litru saņēmām piecus, sešus santīmus, tāpēc šim rūpalam atmetām ar roku. Tagad mums ir divas govis, piena pietiek. Pati sienu sieru un gatavoju visus pārējos piena produktus. Sieru pārdevām Zaļajā tirgū, nopelnījām bērniem skolas naudu.
Mēģina visu
Mēs visu mēģinām — stādām jaunas ābeles, plūmes, ķiršus, mums ir arī hektārs upeņu. Sākumā ar upenēm varēja labi nopelnīt, bet pēdējos gados par ogu kilogramu maksāja tikai 30 santīmu. Tad vairs nav vērts ne tās kopt, ne lasīt, ne vest uz tirgu. Gribējām pirkt speciālu kombainu, bet kredītu nevaram ņemt, tāpēc jāiztiek, kā ir.
Esam diezgan bailīgi. Paziņu vidū kāds ik pa brīdim bankrotē, jo bankas ņem pārāk lielus procentus. Mums vairs nav tās uzņēmības un pārgalvības, kāda bija manas otrās dzīves sākumā… Nav arī labas veselības, kas abiem ar vīru bija. Nu Leonards jau ir pensijā, bet saimniecībā darbs dzen darbu. Abi strādājam, lai bērnus izskolotu.
Mazpulcēni audzē tītarus
— Man pašvaldībā stāstīja, ka Leonards dibinājis Mazzalves mazpulku.
— Jā, tas bija pirms vairākiem gadiem, un visi trīs mūsu bērni ir mazpulcēni. Īpaši aizrautīgi strādā Agnese. Viņa arī iesāka audzēt tītarus. Rūpīgi kopjot, rezultāti bija tik labi, ka meitu pieņēma pat prezidents Guntis Ulmanis.
Audzējam un vācam ārstniecības augus. Dēls audzē stādus, mācās potēt. Diemžēl izaudzēto grūti pārdot, jo cilvēku pirktspēja ir maza gan laukos, gan pilsētās.
Neko nenožēlo
— Vai savu izvēli nenožēlojat? Joprojām taču dzīvojat mazajā namiņā.
— Es neko nenožēloju. Man ir ļoti labs vīrs, un mēs abi darām visu savu bērnu labā. Nopirkām datoru, bet televizora nav. Tas nav slikti, jo ne viss televīzijas raidījumos mums ir pieņemams.
Daina tagad dzīvo Rīgā, viņa būs datorspeciāliste. Sadarbībā ar luterāņu mācītāju Agnese ar datoru veido draudzes avīzi “Svētbrīdis”. Mazzalvē ir ļoti laba skola, kurā bērni apgūst tādas pašas zināšanas kā pilsētā. Mums nebūs sirdsapziņas pārmetumu par to, ka bērniem pietrūktu labas izglītības.
Jūtos drošībā, un man ne no kā nav bail. Vīrs uzskata, ka nav problēmu, kuras nevar atrisināt. Bērnus audzinām tā, lai viņi būtu patstāvīgi un zinātu, ka dzīvē visu var sasniegt ar stipru gribu un zināšanām.
Visi bērni droši vien laukos nepaliks, jo meitenēm ļoti interesē datorzinības, bet Jānis gan, tiklīdz iemācījās runāt, teica, ka būšot saimnieks. Mēs ar vīru par dzīvi laukos tagad domājam citādi, bet bērniem pašiem būs jāizlemj, kā veidot savu likteni.
Napoleona nauda vēl nav atrasta
Lai cik dīvaini būtu, arī bērni te jūtas kā savu senču mājās. Viņiem patīk Mēmele, kurā visi peldamies. Esam uzzinājuši arī senu teiku par to, ka mūsmāju pagalmā Napoleons savulaik apracis zelta naudu.
Piedzīvojumu meklētāji te agrāk to jau meklējuši un nedaudz šur tur arī zemi parakņājuši, bet nauda nav atrasta…
Sava devīze
— Jūs sevi uzskatāt par jūtīgu, emocionālu vai praktisku sievieti?
— Esmu praktiska. Man nevajag nekādu mistiku, jo pašai ir sava dzīves devīze, kuru bieži atkārtoju kā tēvreizi: “Cilvēks var visu, ja ko nevar, ar to jāsamierinās!”.
No dzīves pieredzes zinu, ka viss mainās — labie un laimīgie brīži mijas ar grūtajiem. Katrā nelaimē ir arī laimes stariņš. Cilvēkam jābūt stipram, un tāds var būt tad, kad jūti, ka esi īstajā vietā. Mūsu ģimenei te ir labi, un tad netraucē ne šaurība, ne jaunas mājas trūkums. Ticu, ka reiz tā mums būs, ja mēs to neuzbūvēsim, bērni un mazbērni izdarīs.
Garīgums neļauj pazust
— Vai bērnus audzināt ticībā?
— Es negribu, lai bērni kļūtu par reliģioziem fanātiķiem, bet saite ar baznīcu vajadzīga jau no bērnu dienām. Bērniem jāapmeklē svētdienas skola, Agnese veido draudzes avīzi. Saikne ar Dievu rodas pati, mēs viņus īpaši neietekmējam. Bērni bijuši kristīgajā vasaras nometnē, viņiem mācītājs ir autoritāte, un viņi pieņem kristīgu morāli, piemēram, Dieva baušļus.
Ieaudzina atbildību
— Laukos bērniem arī jāstrādā. Tā ir arī jūsu saimniecībā?
— Kā daudziem vienaudžiem, arī Dainai, Agnesei un Jānim labāk patīk darboties ar datoru, bet saimniecībā viņiem tomēr jāveic savi pienākumi. Jāravē dārzs, pēc govīm jāaizskrien, putni jāuzmana. Katram pārmaiņus audzējam pat savu kultūru — gurķus, tomātus un ķirbjus, kurus viņi paši aprūpē. Tā ir atbildības ieaudzināšana cilvēkbērnā jau kopš mazotnes.
Lepojas ar vecmāmiņu
— Jūs esat stipra un gudra sieviete — tā apgalvo ērberģieši, kuri jūs pazīst. Vai garaspēku esat mantojusi no senčiem?
— Laikam gan. Man bijusi ļoti stipra vecmāmiņa. Viņa Pirmajā pasaules karā devusies bēgļu gaitās, no tām atgriezusies ar vienu mazu bērnu uz vienas rokas un otru pie otras rokas. Kad abi ar vīru ieraudzījuši savu nodegušo māju, vīrs plēsis matus un raudājis, bet viņa teikusi: “Lai es mantas dēļ raudātu? Nekad!”. Viņa mierīgi pagriezusies un aizgājusi. Iekārtojušies Rīgā, bijis arī savs veikaliņš un atkal dzīvojuši labi. Kļuvusi par šuvēju un piedalījusies labdarībā.
No viņas esmu mācījusies nekrist panikā. Ir gadījumi, kad cilvēks izmisumā aiziet un pakaras, bet vai tas ir risinājums? Manta var būt un var arī nebūt, taču dzīvei vajadzīgs mērķis, perspektīva.
Gribas ceļot
Tomēr viena man ir ļoti žēl.
— Kā tieši?
— Tā, ka šajos laikos, kad ir tik daudz iespēju aizbraukt, kurp sirds vēlas, nevaram atļauties ceļot. Manā pirmajā dzīvē abas ar mammu kājām staigājām pa Latviju. Viņa bija muzeja darbiniece, tāpēc apmeklējām daudzu rakstnieku muzejus Latvijā.
Kopā ar kori biju Polijā, esmu bijusi Ungārijā, Čehoslovakijā un Kubā. Vienu dienu ar prāmi “aizskrēju” arī uz Stokholmu. Tas nebija dārgi. Dzīvoju no šīm skaistajām atmiņām. Sapņojam aizbraukt uz Norvēģiju.
Ticu, ka reiz visa ģimene tomēr aizbrauksim uz kādu skaistu zemi. Dzīvē viss taču notiek tā, kā jānotiek. Es nepeldu pa straumei, bet cīnos.
***
Vārds, uzvārds: Ingrīda Pastare.
Dzimšanas laiks un vieta: 1949. gada 6. decembris, Rīga.
Izglītība: augstākā, 1976. gadā beigusi Politehnisko institūtu, ieguvusi inženieres mehāniķes kvalifikāciju.
Nodarbošanās: zemniece.
Ģimene: precējusies, vīrs Leonards, trīs bērni. Daina mācās Rīgas valsts tehnikuma datorzinību nodaļā, Agnese — Mazzalves pamatskolas 8. klasē, Jānis — turpat 6. klasē.
Vaļasprieks: lauku darbi.
Horoskopa zīme: Strēlnieks.
