Pļaviņu novada Vietalvas pagasta “Sila Kaivēnos” kopš vasaras dzīvo pensionāre Vija Ozola. Liktenis kundzi nav saudzējis, un arī pašlaik viņai neklājas viegli.
Vecumdienas ratiņkrēslā
Kad ierodos pie kundzes, spalgi riedams sagaida neliela auguma suns — viņas uzticamais draugs un sargs Pupsis. Ienākot mājā, pārņem tīkams siltums, bet tas, izrādās, nāk no durvīm uz otru ēkas pusi, kur dzīvo tās īpašnieku ģimene. Pēc klauvējiena ratiņkrēslā sēdošā Vijas kundze mani laipni aicina savā istabiņā: “Nāc iekšā, meitiņ! Man gūža ir smagi deformēta, un tikai šādi varu pārvietoties. Protams, varētu operēt, bet man, pensionārei, tādas naudas nav!” noteic Vija Ozola.
Dīvainā īpašuma lieta
Vijas kundze Vietalvā mitinās tikai kopš vasaras vidus. Pirms vairākiem gadiem nomira viņas vīrs, mantojumā atstājot īpašumu Kokneses novada Bormaņos. Arī par to interesants stāsts. Vijas kundze teic, ka savulaik vīra īpašumā bija 23 hektāri zemes, taču neilgi pirms nāves viņš daļu tās nolēma pārdot ar daudziem zināmā Gata Saknīša palīdzību, par kuru kā īpašumu izkrāpēju klīst neskaitāmi nostāsti. Vija Ozola stāsta, ka dīvainā kārtā dzīvesdraugs pārdevis gandrīz visu zemi, bet atlikušos divus hektārus nodevis viņas pārraudzībā.
Kundze vairākus gadus dzīvoja Daudzeses pagasta “Lāčos”. “Man ēkas pirmajā stāvā bija divistabu dzīvoklis ar visu nepieciešamo. Taču, tā kā tur nebiju deklarēta, no tā mani izlika. Vēlāk kopā ar sunīti pārcēlos uz Pļaviņu novada Vietalvas pagasta “Sila Kaivēniem”.” Kā vēlāk noskaidroju, tur Vijai mīt radinieki.
Vakari sveču gaismā
Dienā, kad viesojos pie Vijas Ozolas, ārā vēl ir gaišs, bet kundzes istabiņā — drēgns un tumšs, gaisma iespīd vien pa nelielo logu. Drūmu noskaņu telpā rada tumšie, nokvēpušie griesti un nepievilcīgās sienas. Loga pusē nolupušas laikazoba un mitruma skartās tapetes. Tā kā šajā istabā neesot elektrības, uz galda novietota svecīte, ko Vija parasti iededz vakarā. Turpat arī avīžu kaudzīte un neliels radioaparāts, kas darbojas, izmantojot no blakustelpas atvilkto pagarinātāju.
Kundze piebilst, ka te nav ne kur nomazgāties, nedz drēbes izžaut un siltu ēdienu pagatavot. Parasti pārtiku viņa iegādājas autoveikalā: “Pērku maizīti, žāvētu gaļu, konservus, limonādi un citas lietas, ko šoferītis Jānis vienmēr ienes istabā. Krietns vīrs, nekad neatsaka palīdzību,” par viņu teic Vija. “Kādu laiku te dzīvoju bez pagales malkas, jo iepriekš iegādātā palika “Lāčos”. To man atteicās šurp vest, un ilgu laiku nebija lāgā ar ko iekurt krāsni. Taču nesen pagasta pārvalde malku sagādāja, un nu istaba ir silta,” priecājas Vijas kundze.
No vienas vietas uz otru
Vijas kundzes dzīvesstāsts ir sarežģīts. Viņa piedzima Kalsnavā, bet uzauga ģimenes mājās Pļaviņu novada “Geriņos”, iepretim Krievciema dzirnavām. “Tēvs bija galdnieks un mūrnieks, bet brīvajā laikā strādāja par kārtībnieku. Kad viņu iesauca armijā, mūsu ceļi šķīrās. Vēlāk tēvu tiesāja padomju vara, tas bija briesmīgi. Māte apprecējās otrreiz. Mācījos Krievciema skolā. Diemžēl dolomīta karjera darbības dēļ mūs no mājām izlika. Pārcēlāmies uz Kalsnavu, vēlāk — uz Vietalvu. Teju 40 gadu aizvadīti smagā darbā. 1957. gadā Pļaviņu sovhozā sāku strādāt par veterinārārsti, taču notika nelaimes gadījums. Kad izveseļojos, vairākus gadus darba gaitas turpināju Bormaņos, strādāju fermā, un manā aprūpē bija ap 50 govju. Smags darbs, īsta katorga. Taču dzīves ceļi mani atkal aizveda uz kolhozu, bet, kad no tā aizgāju, man kabatā bija tikai 15 rubļu, pat pajas nepiešķīra. Lūk, tāda bija “pateicība”,” stāsta Vija Ozola.
Ulmaņa krustmeita
Daudz stāstu dzirdēts par Kārli Ulmani, un par viņu labas atmiņas ir arī Vijai Ozolai: “Esmu viena no Ulmaņa krustbērniem. Viņam tādu bija ļoti daudz, viņš mīlēja bērnus. Ulmanis bija īsts godavīrs un taisnīgs tautas vadonis. Raugoties uz pašlaik valstī notiekošo, šķiet, esam bezdibenī un tuvojas pilsoņu karš. 20 neatkarības gados tukšus salmus vien esam kūluši — mazās saimniecības likvidē, darba nav, bet noziedzība pieaug. Kolhoza laikā vismaz bija darbs un biji paēdis. Ja tagad pie varas būtu kāds Ulmanim līdzīgs, lūk, tad gan Latvija plauktu. Citādi mūsdienās cilvēks vairs nav nekādā vērtē — dzīvo, strādā un cīnies, taču vecumdienās neviens par tevi neliekas ne zinis,” domā Vija Ozola.
Ilgas pēc Krievciema
Vietalvas pagasta sociālajai darbiniecei Līgai Andersonei vaicāju, vai šādiem cilvēkiem kā Ozolas kundze pienākas palīdzība? Viņa skaidro, ka citos gadījumos palīdzība tiešām būtu jānodrošina, taču Vija dzīvo tuvu radinieku, kas viņai palīdz, mājās. Lai gan kundze nav deklarēta Vietalvā, pagasta pārvaldes darbinieki tik un tā ik pa laikam braucot apraudzīt, nesen sagādāta arī malka. Vijai Ozolai piedāvāja pārcelties uz pansionātu, kur viņa būtu labi aprūpēta, bet viņa atteicās. Iemesls tam ir suņuks, ar kuru gadu gaitā ļoti sarasts un no kura būtu grūti šķirties. Varbūt kāds var palīdzēt, piedāvājot dzīvesvietu, piemēram, Krievciemā, kur viņa tik ļoti vēlas atgriezties? Tur Vijai ir daudz draugu un paziņu. Tas būtu labs risinājums, jo, kad nepieciešama palīdzība, nereti tieši draugi izrādās vistuvākie cilvēki.
***
Kad dodos prom no “Sila Kaivēniem”, Pupsis, kurš teju visu sarunas laiku bija laiski izlaidies uz grīdas, pēkšņi sarosās un, luncinot asti, uz atvadām spalgi ierejas. Bet Vijas kundze sveicienam pamāj ar roku…
