Gada pēdējā dienā 40. dzimšanas dienu kuplā radu un draugu pulkā svinēs Indulis Bāliņš no Aizkraukles pagasta.
Gada pēdējā dienā 40. dzimšanas dienu kuplā radu un draugu pulkā svinēs Indulis Bāliņš no Aizkraukles pagasta.
Induli sauc par Igoru
Pirms četrdesmit gadiem 31. decembrī ap pulksten 21 piedzima ņiprs puika. Ginekologs Aristīds Rogulis vaicājis vecākiem, kurā dienā reģistrēt dzimušo — 31. decembrī vai 1. janvārī? Vecāki nolēmuši, ka jāreģistrē tajā, kad dzimis. Pāris dienu pēc dzimšanas dienas šim vīram ir arī vārda svētki. Vecāki izvēlējās gadā pirmo vīrieša vārdu, kurš paticis, un nosauca dēlu par Induli.
Indulis atzīst, ka nosaukts kārtīgā un labskanīgā latviešu vārdā, kura izruna citu tautu pārstāvjiem diemžēl sagādā grūtības. Armijā krievu tautības dienesta biedri saukuši par Igoru. Ārzemēs satiktie cilvēki Induļa vārdu cenšas izrunāt pareizi, taču retajam tas izdodas, tomēr viņš par to nejūtas apbēdināts.
Izvēlas labāko skolu
Pēc pamatskolas beigšanas Indulis izvēlējās Jāņmuižas arodskolu. Tā bija viena no labākajām, kurā mācās autovadītāji un automehāniķi. Aizkraukles pagasta jaunieši to bija ļoti iecienījuši, katru gadu kāds devās turp mācīties. Pēc diploma iegūšanas Indulis atgriezās dzimtajā pusē un sāka strādāt par autovadītāju. Kolhoza vadība, ievērojusi, ka puisim var uzticēt nopietnus darbus, piedāvājusi vadīt autobusu.
Gana romantikas un nepatīkamā
Indulis saka: “Uz riteņiem esmu jau 22 gadus. Ar autobusu ekskursijās cilvēkus esmu izvizinājis pa visu bijušo Padomju Savienību, nav arī tādas Eiropas valsts, kurā nebūtu bijis. Ja nu vienīgi Portugālē, bet tā mani nevilina.”
Pirms kādiem desmit gadiem Indulis no autobusa pārsēdies pie kravas automašīnas stūres. Pēdējos gados viņš strādā starptautisko kravu pārvadājumu firmā “Ater”. Indulis atzīst, ka šajā darbā ir gan romantika, gan arī pietiekami daudz nepatīkama, piemēram, stundām ilgā nīkšana uz robežas un citas nedienas, kuras piemeklē tālbraucējus.
Ceļš vilina
Ilgāk esot projām no mājām, uznāk skumjas un ilgas pēc ģimenes — sievas un divām meitām. Taču, vairāk padzīvojot mājās, jau atkal gribas doties ceļā. Tā sagadījies, ka savā dzimšanas dienā gadumijā Indulis vienmēr ir mājās. Bijis tā, ka no reisa pārbrauc 31. decembrī vēlu vakarā vai jau 1. janvārī jādodas projām, tomēr uz mirkli viņš ir mīļo vidū. Ziemassvētki gan bieži vien svinēti tālu no radiem un draugiem.
300 dienu automašīnas kabīnē
Maz gan ir tādu brīžu, jo vairāk nekā 300 dienu gadā Indulis pavada automašīnas kabīnē. Tur sava kārtība, nekas nekad nepazūd, tur mostas un iet gulēt.
Svētdienu rītos tālbraucēju automašīnu stāvvietās, kur atpūšas desmitiem autovadītāju no dažādām valstīm, notiek lielā mašīnas kabīnes, kuru sauc par “dzīvokli”, uzkopšana un rīta pankūku cepšana. Indulim un kolēģiem tāda tradīcija. Katram sava recepte, tāpēc process jo interesantāks. Ja ir brīvāks laiks un iespēja, Indulis uzbrauc kalnos, aiziet uz kādu izstādi vai apskata ievērojamākās vietas.
Visvairāk Indulim patīk Itālijā, Vācija priecē ar kārtību visās lietās. Katrā valstī ir savs skaistums un arī savs negatīvais.
Vīrietis pašos spēka gados
Tā kā dzīves lielāko daļu Indulis pavada automašīnā, nekam citam laika neatliek. Agrāk, kad vadījis autobusu, pieticis laika sportot — septiņi gadi nobraukti motokrosā, dziedāts pagasta ansamblī un dejots vidējās paaudzes deju kolektīvā. Tagad pāris dienu, ko pavada mājās, vairāk cenšas būt kopā ar ģimeni. Šogad ekskursijā pa Latviju devušies Indulim neierasti — ar vieglo automašīnu.
Indulis piekrīt, ka četrdesmit vīrietim ir paši spēka gadi. Šajā laikā daudz paveikts un redzēts, bet tikpat daudz vēl arī jāpaveic. Indulis apgalvo, ka nenožēlo ne mirkli savas dzīves un nevēlas laiku griezt atpakaļ, lai kaut ko sāktu no jauna vai citādāk.
