Cilvēks ir saprātīgākā dzīvā būtne, taču arī vienaldzīgākā un nežēlīgākā.
Cilvēks ir saprātīgākā dzīvā būtne, taču arī vienaldzīgākā un nežēlīgākā. To pierāda Ventspils rajona Ugāles pagastā notikusī traģēdija, kas šokē, pārsteidz un liek šaubīties par cilvēku kā par saprātīgu būtni.
Aizkraukles rajonā esmu bijusi gandrīz katrā lielākajā zemnieku sētā un apbrīnojusi, ar kādu mīlestību saimnieki parasti runā par lopiem. Pilsētniekam tas varbūt liekas nesaprotami — kas gan ir bariņš govju vai cūku, bet lauciniekiem lopi nozīmē ļoti daudz. Viņi apzinās atbildību, kādu ir uzņēmušies, iegādājoties lopus, jo zina, ka bez cilvēka aprūpes viņi aizies bojā.
Tieši tā noticis Ugālē, kur atrasti no bada un slāpēm nobeigušies puse ganāmpulka, kaut gan turpat līdzās kūtij bija gan siens, gan aka. Kad policijas inspektors uzlauzis kūts durvis, kāda vēl dzīvā govs, ieraudzījusi cilvēku, pat sākusi raudāt. Pārtikas un veterinārā dienesta Ventspils pārvaldes vadītājs Jānis Blaudze, apskatījis kūti, sacīja, ka ko tādu vienīgo reizi mūžā redzējis tūlīt pēc kara. Bet vīrietis, kuram it kā slimā saimniecības īpašniece uz laiku uzticējusi kopt lopus, vien noplātījis rokas un sacījis, ka viņš centies darīt, ko spējis, bet redzot, ka neko daudz nevar, izmisumā nolaidis rokas.
Kas tas ir par cilvēku, kurš pat nespēj nolikt govij priekšā siena klēpi un iedot padzerties? Tam nav vajadzīgs ne augstskolas diploms, ne īpaša gudrība. Ar tādiem darbiem lieliski tiek galā pat bērni vai cilvēki ar garīgās attīstības traucējumiem pansionātu saimniecībās, par kuriem pēdējās dienās tik bieži runā televīzijā un raksta presē.
Vēl rudenī šīs saimniecības īpašniece gribējusi pieteikties Eiropas Savienības atbalstam kūts paplašināšanai un jaunu iekārtu iegādei, un arī Pārtikas un veterinārā dienesta pārbaužu rezultāti bija pozitīvi. Nevaru rast iemeslu, kāpēc saprātīgs cilvēks, kurš apjauš, ka netiks galā ar uzticētajiem pienākumiem, tomēr nespēj apjēgt, ka var lūgt palīdzību citiem? Diez vai pagasta iedzīvotāji lopiem ļautu aiziet bojā.
Lasot par šo gadījumu, nāk prātā šausminošie notikumi Skrīveros, kad pirms desmit gadiem no bada nobeidzās vairāki zirgi. Arī toreiz saimnieces rīcība bija grūti izskaidrojama. Visskumjākais ir tas, ka šādi gadījumi atkārtojas un par tiem uzzinām tikai tad, kad jau ir par vēlu.
