Skrīveriete Elīna Juhņeviča kopš pagājušā rudens strādā Francijā. Viņa turp devās kā brīvprātīgā palīdze un strādā kopā ar jauniešiem no vairākām Eiropas valstīm.
Skrīveriete Elīna Juhņeviča kopš pagājušā rudens strādā Francijā. Viņa turp devās kā brīvprātīgā palīdze un strādā kopā ar jauniešiem no vairākām Eiropas valstīm. Latvijā jauniete decembrī pavadīja tikai desmit dienu un jau devusies atpakaļ, lai mājās ierastos nākamvasar. Elīna atzīst, ka brīvdienas varēja būt garākas, bet Francijā tomēr gribas atgriezties.
Lai gan agrāk nebijām pazīstamas, Elīnas jaunības dēļ pašsaprotami, ka uzrunājam viena otru ar “tu”.
Nepazīstamais nebiedē
— Kā nokļuvi Francijā?
— Devos turp kā brīvprātīgā. Jauniešiem no 18 līdz 25 gadu vecumam, kuri vēlas pabūt citā valstī un iepazīt tās kultūru, ir iespēja noteiktu laiku strādāt kopā ar citu valstu jauniešiem dažādos projektos. Uzzinot par to, nodomāju — tas ir tieši man! Jaunieši strādā par minimālo algu, lai pietiktu izdzīvošanai. Dzīvesvieta ir nodrošināta.
Sākumā nezināju, uz kuru valsti gribu braukt. Universitātē gadu kā otro biju apguvusi franču valodu, tāpēc izvēlējos Franciju.
— Juties pietiekami zinoša, lai viena dotos uz svešu zemi?
— Franču valodas prasmē nejutos pārliecināta, bet cerēju, ka gan jau kāds pratīs arī angļu valodu. Taču tā nebija. Iedrošināja tas, ka būs brīvprātīgie jaunieši arī no citām Eiropas valstīm un kāds varēs iztulkot. Jau kārtojot dokumentus, izpildīju anketu franču valodā, un man tam vajadzēja veltīt pāris stundu.
Bail gan nebija, jo 11. klasē vidusskolā mācījos Īrijā, tā ka dzīve svešā zemē bija zināma. Nepazīstamais mani nebiedē, drīzāk aicina. Vienīgi mazliet skumji, ka braucu prom no mājām.
Iespējas jāizmanto
— Kas nepieciešams, lai kļūtu par brīvprātīgo palīgu kādā Eiropas valstī?
— Vajadzīga organizācija, kura jaunieti ieteiktu, un jāmeklē projekts, kuru piedāvāt. Mani sūtīja organizācija “Jaunie eksperti Skrīveriem”. Vajag arī drosmi un ticību saviem spēkiem. Tā ir iespēja, kuru nevajag laist garām. Cilvēks pasaulē nevar pazust, bet vajag atrast savu īsto vietu, kam pieķerties un kur gribas atgriezties.
— Vai tu varētu pastāvīgi dzīvot un strādāt ārzemēs?
— Diez vai, jo esmu savas valsts patriote. Zinu, ka noteikti atgriezīšos, jo gribu būt vajadzīga Latvijai, kaut patlaban te apstākļi nav tik labi.
Kalnos ar invalīdiem
— Arī Aizkraukles rajonā strādā brīvprātīgie palīgi no Spānijas, kuri darbojas kopā ar jauniešu organizācijām un bērnunama audzēkņiem. Ko brīvprātīgie dara Francijā?
— Marseļā dzīvo un strādā divas organizācijas “UNISITE” brīvprātīgo komandas, katrā seši jaunieši. Manā komandā ir četri brīvprātīgie palīgi no Francijas, itāliete un es. Mūsu komanda ir ļoti draudzīga, jau pirmajās dienās atradām kopīgas intereses. Citām komandām bija problēmas, taču mēs ātri kļuvām draugi, kuri kopā ne vien strādā, bet arī atpūšas.
Mums nav viena noteikta virziena, kurā strādājam. “UNISITE” sadarbojas ar citām organizācijām un meklē visdažādākos projektus, iesaistot tajos jauniešus arī no Eiropas valstīm. Darbojamies vides, kultūras, sociālajos projektos, strādājam ar bērniem un invalīdiem. Veicam gan fizisku, gan organizatorisku darbu.
— Kurš projekts pašai šķita interesantākais?
— Pārgājiens kalnos kopā ar invalīdiem. Cilvēkus ar kustību traucējumiem stūmām speciālos ratiņos, sarunājāmies ar viņiem, un diena pagāja ļoti interesanti. Nākamgad mums kopā paredzēti arī citi pasākumi, piemēram, vedīsim invalīdus uz kino.
Ievēroju, ka Francijā sabiedrības attieksme pret invalīdiem krasi atšķiras no mūsu valstī ierastās. Kurš Latvijā vedīs invalīdus, piemēram, kaut uz Gaiziņkalnu? Francijā ir ļoti daudz brīvprātīgo palīgu, kuri labprāt iesaistās dažādās aktivitātēs kopā ar invalīdiem un cenšas, lai šie cilvēki sabiedrībā nejustos lieki. Viņi var tikt, kur vien vēlas, jo nav problēmu iekļūt ne sabiedriskajā transportā, ne iestādēs.
Marseļa — valsts valstī
— Tavuprāt, Francijā ir augstāks dzīves līmenis nekā Latvijā?
— Vērtējums atkarīgs no tā, cik kuram nepieciešams un cik katrs gaida no dzīves. Dažādu slāņu cilvēki ir visās valstīs. Marseļas ielās ir daudz vairāk ubagu nekā varam ieraudzīt Rīgā. Tur ir silts un var nakšņot ārā, arī tāpēc nabadzīgie cilvēki no visas Francijas dodas uz šo pilsētu. Taču Latvijā bagāto un nabadzīgo atšķirība izpaužas nežēlīgāk. Vienā projektā remontējām dzīvokli, kurā bezpajumtnieki varēs saņemt ēdienu. Tādu vietu pilsētā ir daudz, un nabadzīgie vienmēr var paēst.
— Kas tevi vēl šajā zemē pārsteidza?
— Francijā ir ļoti mainīgi laika apstākļi, tos ietekmē jūras tuvums. Vienā decembra dienā ārā vari doties “topiņā”, bet otrā jau jāģērbj mētelis. Man ļoti gribējās sniegu, ielidojot Latvijā, jau pie lidmašīnas loga priecājos, ka zeme ir balta.
— Arī cilvēki ir savādāki?
— Marseļa ir gluži vai valsts valstī, kura atšķiras no Francijas. Tā ir daudznacionāla pilsēta, kurā dzīvo daudz cilvēku pat no Āfrikas ziemeļiem.
Franči no citiem eiropiešiem tikai mazliet atšķiras temperameta un uzvedības ziņā. Cilvēki ir pieklājīgāki nekā Latvijā, arī labsirdīgāki un izpalīdzīgāki. Par to pārliecinājos, apceļojot Franciju. Viņu pieklājība nešķita uzspēlēta, man patika, ka viņi allaž apjautājas, kā klājas. Meitene no Vācijas iekļuva smieklīgā situācijā, jo pēc pieklājības frāzes: “Kā klājas?” viņa gari un plaši sāka stāstīt, ka viņai sabojājies televizors un vēl kādas ķibeles gadījušās. Sarunas biedrs izmisumā — klausās, žāvājas un nepārprotami domā: “Kaut viņa beigtu runāt!”.
Piparkūku recepte ir noslēpums
— Kādas jauniešiem šajā zemē ir izklaides iespējas?
— Marseļa nav īpaša kultūras pilsēta, kur būtu daudz izklaides iespēju. Vasarā ir citādi, jo tad ir pludmale, jūra, bet aukstajā laikā pilsēta ir mazliet panīkusi. Jaunieši atpūšas tāpat kā Latvijā — klubos, diskotēkās. Mēs, brīvprātīgie palīgi, rīkojām tematiskus vakarus un gājām viens pie otra ciemos. Piemēram, itāliešu vakarā cienastu gatavo itāliete.
— Bija arī latviešu vakars?
— Tas vēl tikai būs, man jāiemācās kaut ko pagatavot, jo ar kulināriju īpaši neaizraujos. Zinu vienīgi, ka uz Franciju vedīšu piparkūkas, tās šajā valstī ir retums. Marseļā piparkūkas cep un pārdod tikai vienā veikaliņā, un piparkūku mīklas recepte ir noslēpums. Es par to brīnījos un stāstīju, ka Latvijā tās cep gandrīz katrā mājā. Vedīšu arī piparkūku mīklas recepti. Kas zina, varbūt varu sākt arī savu piparkūku biznesu…
Latviju no Lietuvas neatšķir
— Vai Francijā cilvēki daudz zina par Latviju?
— Nē, viņiem pat nav īstas izpratnes, vai Latvija un Lietuva ir viena un tā pati valsts. Ja kāds zina Latviju, tad tikai Rīgu un to, ka tā ir Austrumeiropā. Man arī nebija lielu iespēju vairāk stāstīt par Latviju, vienīgi, ja kāds jautāja. Vienojāmies, ka pēc brīvdienām atvedīšu arī videofilmu un fotogrāfijas, jo visi ir ieinteresēti un grib uzzināt kaut ko vairāk par mūsu zemi.
— Vai nenožēlo savu lēmumu kļūt par brīvprātīgo palīdzi?
— Itin nemaz, jo man ir iespēja iepazīt svešu zemi, cilvēkus, mācos valodu. Šis man ir arī pārdomu laiks, jo varbūt gūšu pārliecību par to, ko darīšu nākotnē. Šaubos, vai tas, kas man patlaban visvairāk vajadzīgs, tiešām ir studijas. Varbūt labāk jāizmanto iespēja iepazīt pasauli. Vēl man ir septiņi mēneši, kuru laikā varu izlemt un pārdomāt.
Izpētīt Āfriku
— Tavs vaļasprieks ir ceļošana. Kur vēl esi bijusi?
— Agrāk darbojos skautu un gaidu organizācijā, biju daudzās Eiropas valstīs — Polijā, Čehijā, Zviedrijā, Slovēnijā, vairākas reizes Austrijā. Gadu nodzīvoju Īrijā. Kopā ar savu istabiņas biedreni brīvdienās esam nolēmušas doties uz Āfriku. Tā nav tālu no Francijas. Finansiālā ziņā būs jāpadzīvo pieticīgāk un jākrāj, taču tas ir lētāk nekā doties turp no Latvijas. Ceļojot un tikai dažas dienas esot kādā valstī, ir sajūta, ka tur esi bijis garāmbraucot. Man patīk tur padzīvot ilgāku laiku, izpētīt visu, kas interesē. Nepatīk būt vienkārši ekskursantei. Par Āfriku man ir dažādi priekšstati, gribu pārliecināties, vai tā ir patiesībā. Gribētu aizbraukt uz Lībiju, Maroku, bet par to sapņošu vēlāk.
Kad neesi savējais
— Ko darīji Īrijā?
— Mana māte tur strādāja, un es mācījos vidusskolas 11. klasē. Latvijā biju pabeigusi 10. klasi un tad nokļuvu daudznacionālā klasē, jo skolā mācījās dažādu tautību bērni. Mana draudzene bija no Spānijas.
— Vai Īrijā mācīties vieglāk nekā Latvijā?
— Man grūtības nesagādāja ne valoda, ne mācību programma. Tādos priekšmetos kā ķīmija, matemātika un citās gluži internacionālās mācībās daudz ko jau sen biju apguvusi Latvijā, taču, piemēram, literatūrā vajadzēja mācīties pavisam ko citu un no jauna.
— Vai neizjuti citādu attieksmi tāpēc, ka biji iebraucēja?
— Sākumā pārsteidza uzspēlētā pieklājība un vēlme pierādīt, sak”, esam humāni un pret visiem izturamies vienādi. Taču, manuprāt, Īrijā atšķirīgi izturas pret vietējiem un iebraucējiem. Brīdī, kad svešzemnieki iepazīti un īri atklāj, ka esi savādāks, no tevis norobežojas. Lai gan it kā esam kopā, allaž jūti, ka neesi savējais.
“Skola nav domāta man”
— Vai sevi uzskati par azartisku?
— Noteikti nē, esmu pat pārāk nosvērta un mierīga. Ļoti dīvaini, bet es nekad neiekuļos nepatikšanās vai starpgadījumos, pārpratumos. Tomēr būtībā es kaut ko meklēju — jauno, iespējas, kuras negribu palaist garām.
— Vai esi domājusi arī par savu nākotnes profesiju?
— Ja turpināšu studijas, man būs jāizvēlas — tulkotājas vai skolotājas arods. Drīzāk gribētu būt tulkotāja, jo skolotājas darbs mani nesaista. Lai gan mans vectēvs un māte bijuši skolotāji, es šo profesiju neizvēlēšos. Pati esmu bijusi skolniece un ļoti labi apzinos, ka skolotāja noteikti negribētu būt, jo tas vienkārši nav domāts man. Neesmu tik pacietīga, lai varētu strādāt skolā.
— Kas tev šķiet svarīgākais dzīvē?
— Ģimene, attiecības, draugi. Lai cik tas liktos banāli, taču tā ir.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Elīna Juhņeviča.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1985. gada 8. maijs, Skrīveri.
IZGLĪTĪBA: beigusi A. Upīša Skrīveru vidusskolu, mācās Latvijas Universitātes Moderno valodu fakultātes angļu filoloģijas nodaļas 2. kursā.
ĢIMENE: māte Inguna, tēvs Andris, māsa Ieva (21).
HOROSKOPA ZĪME: Vērsis.
VAĻASPRIEKS: ceļošana.
