Mazzalves pagasta „Svēteļos” nu jau vairāk nekā desmit gadu saimnieko.
Mazzalves pagasta „Svēteļos” nu jau vairāk nekā desmit gadu saimnieko Valdemārs Helmanis. Savlaik Helmaņa kungs vadījis mākslas galeriju pašā Rīgas centrā, taču nu pievērsies garīgām lietām un septiņu hektāru platībā veido brīvdabas baznīcu –– vietu, kur caur dabas skaistumu dvēsele pievēršas Dievam. Viņš savu dzīvi dala divos posmos –– grēcīgajā un garīgajā. Helmaņa kungs pazīstams arī kā fotogrāfs ar neparastu skatu uz lietām.
Četri gadi manteļskurstenī
–– Kā nokļuvāt Mazzalvē?
–– Tas bija laiks, kad pilsētniekiem bija iespēja pirkt laukos zemi. Daudzi aktieri un mākslas cilvēki tolaik meklēja iespēju iegādāties īpašumu ārpus Rīgas. Arī es apskatīju ne vienu vien īpašumu. Tepat Mazzalvē toreizējais kolhoza priekšsēdētājs rādīja vienu vietu pēc otras. Sākumā tās, protams, bija labākas mājas, paša lielceļa malā, taču man neviena no tām tā īsti nepatika. Nevēlējos dzīvot lielā komūnā, kur kaimiņš blakus kaimiņam, viss ļoti sakopts un safrizēts. Gluži vai sapīcis priekšsēdis beidzot parādīja tagadējos „Svēteļus”. Starp alkšņiem pret debesīm slējās vien laikazoba sabojāts manteļskurstenis, kurš vēlāk izrādījās piemērojams dzīvošanai. Cilvēki te mituši jau pirms 150 gadiem. Paveikuši milzu darbu, lai no upes krasta izlauztu dolomīta plāksnes, apstrādātu tās un celtu mitekli. Nonākot te, pārņēma sajūta, ka tieši šo vietu Dievs atvēlējis man. Pirmo reizi ieraudzītais Mēmeles līkums, strauts, koki šķita labi pazīstami. Sākumā, līdz uzbūvējām māju, četrus gadus dzīvoju manteļskurstenī, kas nu kļuvis par vienu no brīvdabas baznīcas sastāvdaļām.
Bez naudas neiztikt
–– Vai Rīgu esat pametis pavisam?
–– Nē. Vienu nedēļu dzīvoju Mazzalvē, otru –– Rīgā. Esmu atradis darbu uzņēmumā ar pietiekami labu atalgojumu. Pateicoties Dievam, varu vienu nedēļu strādāt, bet otru veltīt tam, lai veidotu baznīcu. Nauda manā dzīvē vairs nav galvenais, jo dzīšanās pēc mantas un lepnības tikai novērš no Dieva. Naudas vajadzīgs tikai tik, lai būtu paēdis, varētu samaksāt par dzīvokli, būtu ko ģērbt mugurā.
–– Nauda taču vajadzīga arī baznīcas veidošanai?
–– Es pārdodu savus darbus un iegūtos līdzekļus izmantoju te, Mazzalvē. Tas ir svētīgs darbs.
Nodeg mākslas galerija
–– Jums Rīgā savlaik piederēja galerija, bija iespēja ieņemt augstus amatus. Kāpēc to neizmantojāt?
— Tāpēc, ka tiekšanās pēc slavas un lepnības nav mans aicinājums. Diezin vai justos piepildīts, ja sēdētu ērtā kabinetā un stāstītu par citu mākslinieku darbiem. Jā, man patiesi bija galerija, bija ļoti plaša modernās mākslas darbu kolekcija, taču tā sadega. Kad izcēlās ugunsgrēks, biju baznīcā un skaitīju lūgšanu. Atnākot atpakaļ un redzot liesmas, uztrauktos cilvēkus, pat smaidīju, jo zināju, ka mani vada Dievs un viņš man palīdzēs visu izdarīt pēc viņa gribas. Žurnālisti nespēja saprast manu tābrīža reakciju. Domāja, ka esmu šokā un neapjēdzu, ko daru.
Tomēr visas problēmas atrisinājās, šķiet, pašas no sevis. Varēju palīdzēt visiem, kuri cieta tajā ugunsgrēkā. Pietika gan spēka, gan līdzekļu. Esmu sapratis, ka nauda un manta, kuru cilvēks sarausis, labumu nedod. Cik viegli tā nākusi, tik viegli tā arī aiziet.
Lūgšanas zem mežābeles
–– Kas ir šī brīvdabas baznīca?
–– Tā ir 22 lūgšanu un rituālu objektu apvienojums vienotā veselumā –– baznīcā, kur cilvēks, vērojot nepārveidotas, bet tomēr sakoptas dabas skaistumu, tuvojas Dievam.
Katrai no šīm vietām ir sava nozīme, nosaukums. Par lūgšanu vietu var kļūt pat pavasarī ziedoša mežābele. Tā ir tik skaista, ka vedina vien uz labām domām. Tieši šādu koku atradu uz manas un kaimiņa zemes robežas strauta malā. Tās priekšā veidoju terasi. Te varēs atpūsties, vienkārši vērot apkārtni, ieturēt maltīti, nodoties lūgšanām. Ābele gan ir uz kaimiņa zemes, taču viņš piekrita, ka es to kopju. Attīrīju no kokiem, izzāģēju vecos un nokaltušos zarus, un notika brīnums –– šķietami necilais koks sakuploja, kļuva it kā lielāks, varenāks.
Vietā, kur savlaik mesti atkritumi, nu izveidots akmensdārzs. Aizvedām gružus un no zemes pacēlām akmeņus.
Varbūt kāds pārmetīs, ka takas te ir pārāk šauras un zāle ne visur nopļauta, taču arī pāraugušas smilgas var būt skaistas, sevišķi tad, ja rudenī starp tām savij tīklus zirneklīši un netveramajos zīda pavedienos agros rītos pirmajos saules staros iemirdzas rasas pērlītes. Ziemā sals tās pārklāj ar sarmu, un atkal notiek mazs brīnums. Tā visa taču ir Dieva radītā pasaule, tikai jāmāk šo skaistumu saskatīt.
Zūd pirmatnējais skaistums
–– Bet modē taču ir angļu mauriņš un skaists dārzs?
–– Tas, protams, ir skaisti, taču, tik ļoti pārveidojot dabu, zūd tās pirmatnējais skaistums. Tas jau ir cilvēka, nevis Dieva veidojums. Visbiežāk šādu dārzu ierīko, lai izrādītos, tas nav dvēselei. Ne velti daudzi ārzemnieki uz Latviju neskaitāmas reizes brauc, lai vērotu tieši neskartu un pirmatnēju dabu.
Trīs svēteļi uz krusta
–– Vai ainavas veidošanā izmantojat arī kristiešu simbolus?
–– Jā. Piemēram, no skujeņiem esmu izveidojis Adventa vainagu. Četri stabi tajā ir kā sveces, kuru galos Adventa svētdienās pakāpeniski iedegas gaisma. Ir vieta svētā sakramenta novietošanai, protams, baznīcas centrālajā vietā slejas 17 metru augsts koka krusts.
–– Kā izdevās tik lielu veidojumu pacelt?
–– Sākumā mēģinājām izmantot tehniku, taču nekas neizdevās. Tad to piecatā paveicām tikai ar roku spēku. Nedomāju, kas tas notiktu bez Dieva gribas. Krusts iesvētīts, un to, ka tā ir svētīta vieta, apliecina kāds neparasts gadījums. Reiz ievērojām, ka uz krusta nosēžas trīs svēteļi –– viens krusta galā, bet abi pārējie –– galos. No krusta pakājes paveras skats uz plašu lauku, un te redzamas tikai trīs galvenās pamatvērtības –– zeme, koku silueti tālumā un debesis. Pie tam katru mirkli ainava mainās. Pašlaik zeme ir ruda, ziemā –– balta, bet pavasarī tā ir pieneņu krāsā –– koši dzeltena. Arī debesis tad šķiet zilākas, un sirds kļūst labestīgāka. Blakus krustam izveidots neliels altāris, kur notiek mises. Pārējā laikā tur var novietot krēslu un skatīties tālumā.
Darbs daudziem gadiem
–– Vai baznīca drīz būs gatava?
–– Te darba vēl daudziem gadiem, turklāt ainava nemaz tik ātri un viegli nepakļaujas pārveidošanai. Piemēram, lai no koku vainagiem upes krastā izveidotu milzīgu guļošu kaķi, vajadzīgs ilgs laiks. Tāpat “izcirst logu” kādā citā koku pudurī, caur kuru augustā noteiktās dienās lūkojas pilnmēness. Skatītājs lēnām kāpj pa upes stāvo krastu augšup, un skatienam paveras brīnišķīga aina –– mēnesnīcas pielieta tumšzila debess, melna koku siena, kuras vidū spīd spožs mēness aplis.
Arī vīnogu lapene, kādas parasti ir Spānijā, vēl tikai top. Šogad vīnogulāji ļoti apsala. Kādu brīdi šķita, ka sals tos iznīcinājis pavisam, taču pēkšņi tie saņēmās, izdzina garas un spēcīgas stīgas, un nu rudenīgās saules staros gozējas pat divi vīnogu ķekari. Kad lapene būs gatava, tās ieeja kļūs par savdabīgu gleznas ietvaru gleznainajam Mēmeles ielokam.
Stikla istaba virs bruņurupuča
Arī baltas terases virs stāvā upes krasta vēl nav. Gribētos liela koka zaros ierīkot stikla istabu, kurā varētu gulēt un klausīties lakstīgalas treļļus tuvējā ievu krūmā. Tā būtu lieliska vieta, kur saplūst ar dabu un pakļauties Dieva gribai.
Upes krastā no betona esmu izveidojis divas tonnas smagu bruņurupuci. Šai vietai ir ne tikai rituāla, bet arī funkcionāla nozīme. Te var piesiet laivu, ērti iekāpt ūdenī, jo apkārt ir visai mālains krasts. Pie tam nelielā lampiņa ļauj nenomaldīties naktī. Arī citas vietas nedaudz tiek izgaismotas, tāpēc tās var atrast jebkurā diennakts laikā.
Nāk svētceļnieki
–– Vai jūsu baznīcā ir daudz apmeklētāju?
–– Brauc daudzi. Ir reizes, kad te pulcējas pat 80 cilvēku. Uz šejieni nāk svētceļnieki. Pie tam nav svarīgi, kādai konfesijai katrs pieder. Pats esmu katolis, taču te nāk arī luterāņi un pareizticīgie, neticīgie. Bieži viesi ir priesteri, kuri notur svētās mises. Varbūt kādam tieši te sākas ceļš pie Dieva, atgriešanās ticībā, jo Dievs mīl visus cilvēkus, un pat tiem, kas novērsušies, tiek dota iespēja atgriezties. Ja Dievs būs lēmis, viņi atgriezīsies šajā vietā. Tā noticis ne ar vienu vien.
Lai cilvēkiem būtu kur apmesties, top viesu māja. Tās interjers veidots, sapludinot modernā interjera iezīmes, senu mitekļu elementus un kristietības simbolus. Viesu mājā ir arī atsevišķa istaba priesterim.
Ērberģieši tuvinās Dievam
–– Kā apkārtnes ļaudis uzver jūsu darbošanos?
–– Lielākoties pozitīvi. Esam novērojuši, ka daudz vairāk cilvēku pievēršas garīgām lietām, apmeklē baznīcu pagasta centrā. Līdz šim te ļoti daudzi nodarbojās ar okultām lietām. Nu šī nodarbe iet mazumā. Pamazām samazinās arī alkoholisma nodarītais posts. Tiesa gan, dažiem pārlieku lielās lepnības dēļ Dievs uzliek lielas ciešanas, taču tas ir vienīgais veids, kā šķīstīties un attīrīt savu dvēseli.
Fotografē ledu
— Esat fotogrāfs. Ko fotografējat vislabprātāk?
–– Ledu. Strādāju īpašā tehnikā, kad nelielus objektus fotografē tuvplānā un attēlu ļoti palielina. Veidoju arī ledus instalācijas, ļaujot tam sasalt visdažādākajās formās.
Fotogrāfa veiksme ir saskatīt šķietami parastās un ikdienišķās lietās neparasto, izcelt to un parādīt citiem.
Ledus ir tieši tas materiāls, kurš veido visdažādākās formas. Reiz pirmajā ledū saskatīju formas, kuras atgādināja Dievmāti. Radās ļoti neparasta fotogrāfija, kura vēlāk pārtapa ikonā.
Darbs ar ledu ir ļoti interesants. Visbiežāk darbojos ap nelielu paša radītu ūdenskritumu. Izdevies radīt ļoti neparastas formas, piemēram, bebru ģimeni. Visinteresantākās pārvērtības notiek tad, kad ledus saules staros kūst. Tad tik jāsagaida mirklis, kad nospiest aparāta slēdzi.
