Rīt uz dzīves 55 gadiem atskatīsies Aizkraukles medicīnas centra ārsts traumatologs Ēriks Vizulis. Ar dakteri tiekamies vēlā pēcpusdienā, neraugoties uz nogurumu pēc operāciju zālē pavadītajām stundām, asistējot kolēģim.
Ar Cesvaini sirdī
Ēriks dzimis Cesvainē, kaut dzimtas saknes ir Latgalē. “Trīs gadus Cesvaines slimnīcā bija atvērta dzemdību nodaļa, un es arī ietrāpīju tur piedzimt. Pāri gravai 300 metru no pils vecākiem bija dzīvoklis. Kad es piedzimu, bijušajā kalpu mājā piešķīra divistabu dzīvoklīti. Vecāki bija skolotāji. Abi cēlušies no zemnieku ģimenēm, saprata, ka jāmācās, ka tā ir gaisma un jāiet uz gaismu,” stāsta jubilārs. Tēvs pabeidza Fiziskās kultūras institūtu, visu mūžu nostrādāja Cesvainē vidusskolā un internātskolā, mamma pabeidza Pleskavas pedagoģisko institūtu, jo pēc izsūtījuma Sibīrijā vieglāk bija mācīties krievu valodā. Pirms tam viņa mācījās Rīgas Kultūras darbinieku tehnikumā kopā ar izcilo aktrisi Olgu Dreģi.
“Ģimenē esam četri brāļi. Nezinu, kā latviešiem skaitās. Ne glupais, ne gudrais, otrais no pirmā gala. Nav mums arī pastarīša. Trešā glupā dēla nav. Glupās īpašības starp visiem sadalītas,” smej Ēriks.
Visus 11 skolas gadus Ēriks aizvadīja savā dzimtajā pilī: “Ugunsgrēks bija gadus 15 pēc tam, kad jau skolu biju beidzis. Diemžēl redzēju, kā deg mana skola. Redzēju arī, kā ceļ no jauna.” Kad ir iespēja, jubilārs aizbrauc uz Cesvaini, tur joprojām dzīvo vecākais brālis. Cesvaine Ērikam sirdī ļoti tuva. Vēl tagad parku varētu aizvērtām acīm izstaigāt.
Mācībās puisim veicās, jo samērā agri saprata, ka dzīvē grib kaut ko sasniegt. Arī vecākiem klāt nebija jāsēž, jo uzdoto apguva patstāvīgi: “Reizes divas mājasdarbus pārbaudīja, redzēja, ka tos pildu, un mani nekontrolēja. Mammu redzēju, no rītiem aizejam un vakarā iemiegot aiz burtnīcu kaudzes.” Kā jau visiem tā laika puikām, arī Ērikam bija indiāņi, štābiņi, garāžas, bēniņi, kur kopā ar draugiem darīts atļautais un izmēģināts neatļautais.
Racionālais grauds
Kā gan Ēriks izvēlējās ārsta profesiju? “Daudz trenējos, biju vieglatlēts. Trenējoties satraumēju celi. Treniņu vietā sāku braukāt pie ārstiem, bija operācija. Esot slimnīcā, sapratu, ka dzīvot var arī citādāk. Tajā laikā lasīju Kroninu. Izlasīju Šveicera biogrāfiju, grāmatu ‘‘Dramatiskā medicīna”, un mani tas fascinēja. Var smieties, var ironizēt, bet ir cilvēki, kuri nolemj kļūt par priesteriem, būtībā tā ir kalpošana. Ja skatās globāli, vismaz tādā izpratnē, kā cilvēki gribētu redzēt ārstu, viņi gribētu ārstu kalpotāju.” Profesijas izvēlē bijis arī racionālais grauds. To, ka profesija ir grūta, 18 gados par to nedomā. “Mamma teica: dēliņ, tu vari stāties vai nu konservatorijā, vai mācīties par ārstu. Ej par ārstu, tur ir kara katedra, un tevi neiesauks armijā!” 1984. gadā viss mainījās. “Visus kursa čaļus, izņemot trīs, kuriem bija veselības problēmas, iesauca dienestā. Tas bija bīstams laiks, jo bija Afganistāna, Černobiļa tā vien paskrēja garām. Dienēju Tomskā. To valsti un iekārtu nemīlēju, bet kaut kādas ilūzijas bija, man vienmēr tuvi svarīgi ir bijuši cilvēki. Par laimi, tie ir bijuši labi visos laikos un iekārtās. Armijā ilūziju burbulis par padomju paradīzi pārsprāga. Armijā tu esi būtne, nevis cilvēks.”
Pēc dienesta Rīgas Medicīnas institūta auditorijās atgriezās visi demobilizētie studenti. “Bijām gaidīti, atgriezāmies jau nobrieduši cilvēki. Daļa gan laika gaitā atsijājās. Divus gadus bijām atrauti no mācībām. Man bija grūtāk ar eksaktajiem priekšmetiem, piemēram, fizikā ar augstākās matemātikas elementiem. Toreiz pamatizglītību ieguva sešos gados, tad internatūra. Pirmajos divos kursos jāapgūst milzīgs zināšanu apjoms. Brīžiem šķita, ka tas nav iespējams. Piemēram, lai labāk apgūtu mācību vielu, no anatomikuma kā uzskates līdzekļus ņēmām kaulus un mācījāmies. Kādreiz jau gadījās, ka, braucot tramvajā, pēkšņi rokas fragments izkrīt no somas un tantes šausminās.” Studiju gadu autoritāte ir profesors Ilmārs Lazovskis. “Everests. Maza auguma, bet garā milzis,” tā kādreizējais students atceras savu pasniedzēju un piemin arī profesori Žilevicu, docenti Vingri, profesoru Anšeleviču, docentus Andrejevu un Butuli.
Starp diviem
karogiem
Interesanti, ka studijas aizritēja divu politisko iekārtu laikā. “Gāju uz Mežaparku, Brīvības pieminekli, krastmalu. Redzēju protesta gājienu “Metro — nē!”. Nepatiku pret valsts iekārtu biju iesūcis ar mātes pienu. Reiz no rīta braucu tramvajā, un Strēlnieku laukumā pulcējās kādi nacionāļi ar karogiem. Vienai daļai braucēju bija tāds naids acīs! Es laikam vienīgais biju priecīgs. Nebiju klāt, kad bija šaudīšanās Bastejkalnā, taču pa kopmītnes logiem redzēju, kā lodes lido. Studenti no Libānas izskrēja ārā un angliski kliedza: “Karš, karš!” Viņiem tā bija ikdiena.”
Medicīnas studentam nepagāja secen arī barikāžu laiks: “Salām uz barikādēm. Sargājām Radio namu, Starptautisko telegrāfa centrāli. Ierīkoju pirmās palīdzības punktu — pie dēļa piesitu papīru ar sarkanu krustu un nosalis ar somiņu stāvēju, gaidīju, kam sniegt palīdzību. Visiem studentiem bija tāds pacēlums! Domā bija izveidots tāds kā hospitālis, šķiet, visu fakultāšu studenti tur bija. Kādi 150 čaļi halātos zili, nosaluši stāv. Man Radio namā siltumā bija labi. Atceros, reiz uz nestuvēm tur gulēju. Ģirts Jakovļevs ar kādu aktrisi lasīja Raiņa dzeju. Pamodos, kad mani pakratīja — Ērik, nekrāc! Bija studijas ieraksts, ko rakstīja no jauna.”
Tādi arī jāārstē
Kā gan Ēriks izvēlējās traumatoloģiju? “Institūta laikā veicu medmāsas pienākumus Stradiņu Anestezioloģijas dienestā. Naktīs tur viens pēc otra nonāca ķirurģijas pacienti ar apendicītiem, ķeizargriezieniem, iekaisušiem nagiem utt. Divreiz mēnesī bija naktis, kad labi ja pāris stundu varēja pagulēt.” Visu apsverot, nolēma ķirurģijai nepievērsties, bet iedomājās par anestezioloģiju. Pēc tam bija darbs Infektoloģijas centra reanimācijā, un nolēma Aizkrauklē pastrādāt par infektologu, tad atgriezties infekciju slimnīcā reanimācijā. Taču dakteris Ārgulis, kurš pats bija traumatologs, pierunājis “kārtīgam veču darbam”. Ivaru Ārguli Ēriks uzskata par savu skolotāju, kurš ļoti daudz ko iemācīja, arī to, ka jāārstē visi pacienti, bez izņēmuma: “Viņš mani pieveda pie gultas, kurā gulēja bezpajumtnieks, tāds galīgi saņurcīts, un teica: “Tādi, vecīt, arī jāārstē!””
Grūtības ātri
aizmirstas
1992. gada 3. augusts — ārsta Vizuļa pirmā darba diena Aizkraukles slimnīcā. Tā ir pirmā darbavieta, kurā drīz būs aizvadīti 30 gadi. Vai tad galvaspilsēta nevilināja? “Rīgā sevi neredzēju. Man nevajadzēja katru vakaru uz teātri, kafejnīcu. Man labāk patīk pastaigāt pa mežu vai ar makšķeri pie upes pasēdēt. Pilsētas bohēma mani nesaindēja,” saka jubilārs. Toreiz dzīvesvieta bija Jaunjelgavā. Bija grūti, Godmaņa laiks. Ceļus netīrīja. Labi, ka vietējais uzņēmējs Straume, kas kādu laiku bija arī Jaunjelgavas mērs, uzņēma savā mašīnā, tā tiku darbā. Arī namus neapsildīja, sāka būvēt tā saucamās “Godmaņa krāsnis”. Lielākā daļa laika pagāja darbā — septiņas, astoņas dežūras, pieņemšana, operācijas. “Darbs principā paņem visu. Cieš ģimene. Kas medicīnā nestrādā, to nesaprot. Pirmajos gados man kā jaunajam ārstam alga bija 26—27 lati. Šobrīd pat neticas. Lai nopirktu dīvānu, nācās naudu aizņemties. Bet to laiku atceros kā bērnību, tad taču viss ir labi. Grūtības ātri aizmirsās. Ar laiku algas kļuva lielākas, sākām braukt ekskursijās, par 600 latiem nopirku savu pirmo mašīnu — sesto žiguli,” teic ārsts.
Kā pēc garajām darba stundām izdodas saglabāt vēsu prātu un uz daudz ko paraudzīties ar humoru? “Bērnībā man gribējās kļūt par aktieri. Tomēr, nezinu, kāpēc, bet man bail no publikas. Es varētu strādāt japāņu masku teātrī. Ar masku es varētu Dievu vai sātanu notēlot. Ja man jābūt pašam, es apmulstu. Sanāksmēs man lielākā problēma uzturēt dialogu. Man nav fīrera gara. Darbs mani disciplinē. Es reizēm mēdzu būt noguris, pārkaitināts, reizēm nekāds, bet jāsaņemas, un tad atkal cenšos būt labs ārsts. Cilvēki gribētu, lai ārsti ir pārcilvēki. Lai var sniegt palīdzību jebkurā brīdī. Slims cilvēks ir kā mazs bērns, un ārsts viņam ir kā māte. Viņš ķeras pie brunčiem, viņam vajadzīga šī brunču sajūta. Protams, ne visi tādi ir, bet ir, kas meklē šādu atbalstu. Tas man nav raksturīgi, gadījies būt asam, tad pacientiem jau tas nepatīk. Cenšos būt tolerants, profesionāls un ieinteresēts pacienta izārstēšanā.” Vai gribētu, lai arī bērni ietu viņa pēdās? Dakteris teic, ka tas nav obligāti. Galvenais — lai viņi ir laimīgi savā izvēlē, lai zina, ko grib. “Laikam esmu pārāk liels demokrāts. Man tā gribas, lai visi cilvēki saprot, ko dara, ko un kā vajag darīt, lai būtu normāli bez regulēšanas. Tas būtu ideālais variants, bet tā nav. Es saprotu, ka ir cilvēki, kurus vajag iegrožot, bet īsti to pieņemt negribu.” Ir mediķi, par kuriem pacienti teic — viņš ir ārsts no Dieva, uz ko Ēriks saka: “Man Dievs ir devis iespēju būt ārstam.”
Kompromiss
ar dvēseli
15 gadus Ēriks Vizulis bija slimnīcas galvenais ārsts. Vai piemīt arī līderības prasmes? “Skolā biju ierindas skates komandieris. Tas laikam radīja viltus sajūtu, ka sevī jāuztur līderis. Es varu būt neformālais līderis, bet, lai vadītu organizāciju, nepieciešams ķirmja raksturs. Man tāda nav. Ir jābūt aicinājumam. Bija neziņas laiks, nebija naudas, slimokases veidojās, algas mazas, visi neapmierināti. Bija grūti. Otrreiz nepiekristu. Protams, arī kļūdījos. Tomēr tā bija iespēja kaut ko mainīt, ar to domāju remontus. Nevarēju paiet gar veļasmāju, kur bija izlūzis betona slieksnis. Bērnu nodaļā logi krita ārā. Tas bija gara nabadzības apliecinājums, ka neko nevari izdarīt, vien dzemdību nodaļā reizi gadā sienas ar eļļas krāsu nokrāsot, kas skaitījās remonts. Mašīnas vecas, sarūsējušas, viss plīst un lūst.
Palīdzēja rajona padome, nobalsojot par kredītu ķirurģijas nodaļas remontam. Cepuri nost Keiša kungam! Ir gandarījums, ka šo 15 gadu laikā nezaudēju nabassaiti ar medicīnu, turpināju dežurēt, operēt un pieņemt pacientus.” Vai amats maina cilvēkus? “Ir, kurus maina, ir, kuri to vien gaida, lai dabūtu amatu, ir, kas spēj saglabāt sevī labās īpašības. Ir, kas kļūst vēl labāki, esot amatā. Vadītāja amats nav pateicīgs — visiem labs nekad nebūsi. Priekšnieks pēc definīcijas ir slikts, labs nevar būt. Viņam jāpieņem nepopulāri lēmumi, dažkārt jāsoda. Priekšniekam visgrūtākais ir rast kompromisu ar savu dvēseli.”
Laiks nenormāli skrien
Jautāts, vai seriālus par mediķiem arī mēdz paskatīties, dakteris teic: “Jā. Mēģināju atrast tādu kā dvēselei vēdināmo un skatījos humoristisko seriālu “Interni”. Tajā ir laba līmeņa profesionālais humors. Nebija stulbumu kā citos, piemēram, latīņamerikāņu seriālos ārsti baltos halātos ar fonendoskopiem pār plecu tikai stāv, rokas kabatās sabāzuši, un neko nedara. Acīmredzot “Interniem” bija labi konsultanti, joki bija akadēmiski augstā līmenī. Bet “Internos” ir tā, kā mēdz notikt arī dzīvē.”
Runājot par vaļaspriekiem, tie jubilāram iesaldēti, jo mainījušās dzīves prioritātes — jāvelta laiks ģimenei. Agrāk makšķerēja, gāja medībās, tāpat kā tēvs, bet tām pagaidām pielikts punkts. Ilgus gadus Ēriks ir vīru kora “Staburags” dalībnieks, arī dziedātprieks no tēva pārņemts. Tēvs bija dilemmas priekšā, vai mācīties akadēmisko dziedāšanu vai pedagoģiju. Tā kā Fiziskās kultūras institūta studentiem bija stipendija un kara katedra, izvēlējās sporta studijas. Bez dziesmas tēvs nevarēja.
Vaicāts, kas ir tie trīs vaļi, uz kuriem balstās dzīves labsajūta, Ēriks pēc neilgas pauzes atbild: “Ticība kaut kam, cerība, ka tie nav maldi, un mīlestība.”
Pārlapojot dzīves grāmatas lappuses, nemaz neticas, ka jau 55. gadskārta klāt. Laiks tiešām traucies vēja spārniem. Jubilārs atminas, ka visskaistākā bija 30. dzimšanas diena: “Toreiz tēvs vēl bija dzīvs. Abi vecāki veseli. Visa ģimene kopā. Pabeigta augstskola, iesāktas darba gaitas un it kā nostājies uz kājām. Dzīve priekšā, durvis vaļā. Ļoti labi jutos, tā bija kulminācija.” Vai spēja sevi iedomāties pēc 25 gadiem? “Nē. Kad man bija 13 gadi, iedomājos, ka 2000. gadā man būs 35 gadi, es būšu vecs un briesmīgs vecis. Par 55 nedomāju. Kad 45, 50, tad saproti, cik laiks nenormāli skrien un katru dienu vismaz jācenšas noglāstīt, ja ne citādi.”
“Sabrauks paši, paši tuvākie un mazliet pasvinēsim,” jautāts par svinību iecerēm, atklāj jubilārs. Savs laiks būs jāatvēl arī kolēģiem.
Kādu Ēriks sevi redz pēc 10 gadiem? “Samaksājis hipotekāro kredītu, sēžu zvilnī, turēdams lielu Kubas cigāru, kuru nesmēķēju. Vienkārši nopirkts, lai būtu. Skatos rudenīgajā saulē,” atvadoties teic Ēriks Vizulis. Cilvēks, kuram Dievs devis iespēju būt ārstam. ◆
