Brīžiem ir sajūta, ka esmu jau pilnībā adaptējusies jaunajos apstākļos — uz darbu braucu nevis ar sabiedrisko transportu, bet 40 minūtes gar Ogres upi eju kājām un baudu rītu burvību, ar muzeja kolēģiem rīta kafiju dzeram darbnīcu telpā, sēžot cits no cita divu metru attālumā, un galvenais sarunu temats ir vīruss. Regulāri mazgāju rokas, kopā ar bērniem no 69% degvīna un glicerīna esmu pagatavojusi roku dezinfektantu ar antibakteriālo lavandas ēterisko eļļu papildu aizsardzībai. Cenšos apmeklēt pārtikas lielveikalu reizi nedēļā un esmu sapratusi, kas tiek sagaidīts no bērniem tālmācības procesā un cik ļoti viņiem joprojām vajadzīga mana palīdzība. Esmu bezgala pateicīga apstākļiem, ka nedzīvojam daudzmiljonu pilsētā un ka salīdzinājumā ar citām valstīm mūsu ierobežojumi ir samērā maigi — mums nav obligāti jānēsā maskas, mums nav kā Parīzē pirms iziešanas no mājas jāaizpilda veidlapa, norādot iziešanas laiku un paturot prātā, ka pēc stundas jābūt atpakaļ. Ogrē ir ļoti daudz taku un maršrutu, kur var doties pastaigās, pilnībā distancējoties. Esmu izvilkusi savu “rumaku” un dodos šīs sezonas pirmajos lielajos apļos pateicībā, ka šis koronavīrusa laiks gadījies tieši pavasarī.
Kad šķiet, ka es pilnībā adaptējos un pieņemu notikumu gaitu, ieraudzīju nelielu sižetu par žurnālā “Ir” publicēto rakstu saistībā ar Rolanda Tjarves nāvi. Pirmo reizi vīrusa nedēļās apraudājos. Raudu ne tik daudz par konkrētās personas aiziešanu, cik par faktu, ka cilvēks domā, plāno, iet, dara un jau pēc brīža viņa nav. Tik vienkārši! Līdz šim esmu saglabājusi skaidru prātu un neesmu ļāvusies panikai, pat redzot ikdienas ziņās ekrāna apakšā slimības statistiku, taču šis konkrētais stāsts mani saviļņo. Kad mans dzīvesbiedrs pārrodas no darba maiņas, kur sargājis mūsu visu spuldzītes Latvijā un elektrības nodrošināšanu arī vētrā, izrunājis muti sausu ar daudzajām brigādēm, es apskauju viņu ciešāk.
Ogres 1. vidusskola ir izvēlējusies mācību procesu nodrošināt “Gmail” vidē, un bērniem ir gan videostundas ar kopīgu rēķināšanu un izsaukšanu atbildēt gluži kā klātienes stundās, gan jāprot tikt galā ar tehnoloģijām. Jāteic, ka bērniem, kas datoru izmantojuši vienu divas reizes gadā projektam, šis ir izaicinājums. Domraksta rakstīšana ar 15 teikumiem izvēršas par stundu garu pasākumu, un vēl jāzina, kurā virtuālajā mapē to ielikt. Taču šis laiks ir ļoti vērtīgs, jo bērni apgūst daudz jauna, kā arī saprot, ka telefons un dators nav tikai mūzikai, spēlītēm un filmām.
Nedaudz kaitina teksti publiskajā telpā, kuros tiek aicināts beidzot satikties ar sevi, ka būšana ārpus komforta zonas mums nāk tikai par labu. Jā, tā nenoliedzami ir! Arī es svinēju Lieldienas šogad viena, nevis skumstot, ka neesmu ar saviem mīļajiem, bet pateicībā, ka mēs visi vēl esam veseli un mums vēl ir darbs un ienākumi. Taču es paturu prātā tos cilvēkus savā lokā, kuriem arī šajos apstākļos vajag mediķu palīdzību — draudzeni ar sastrutojošo zobu, kuru nekur nepieņem vizītē, diabēta slimnieci, kam trīsreiz nedēļā jābūt slimnīcā, lai veiktu dialīzi, un paziņu, kas cīnās ar vēzi, turpina vākt ziedojumus terapijai un slēgto robežu dēļ netiek pie saviem ārstiem Vācijā, kas viņas gadījumā ir progresīvāki par Latvijas onkologu risinājumiem. Un es apzinos, ka tādu cilvēku ir tūkstošiem!
Tikmēr es skatos “Kultūrdevu” ar harismātisko raidījuma vadītāju Henrietu Verhoustinsku pavasarīgi zaļganā kostīmiņā, klausos Ilgas Reiznieces stāstīto par dziedāšanu, spēka dziesmām, mākslinieku Gintu Gabrānu kā virtuālu raidījuma viesi studijas ekrānā ar zilo pavasara puķīšu paklāju aiz viņa loga un domāju par šībrīža kultūras norisēm un milzīgo pašreizējo piedāvājumu virtuālajā vidē. Saistībā ar R. Tjarves aiziešanu un pasaules drausmīgajiem skaitļiem aizdomājos, cik ļoti mēs alktu pēc izrādēm, koncertiem, virtuāliem lasījumiem un iespēju izstaigāt muzejus, sēžot dīvānā, ja situācija kļūtu pavisam dramatiska — ja aizsaulē aizietu kāds no mūsu mīļajiem un cilvēki līdzās, ja blakusistabā kāds karsonī klepotu, slimnīcas būtu pārpildītas un mēs nezinātu, kā līdzēt. Vai šādos teju apokaliptiskos apstākļos mūsu grāmatplaukti, kurus tagad aicināt aicina apgūt, nebūtu vien dekoratīvs elements telpā?
Ar baudu sekoju līdzi Jaunā Rīgas teātra izrādēm, uz kurām lielākoties biļetes parasti ir izpirktas, un jāteic — klātienes apmeklējums dažkārt ir finansiāls izaicinājums. Domāju par tām biļetēm, kas ir manā kabatā uz vasaras pasākumiem, iegādātiem burtiski dažas dienas pirms ārkārtas situācijas izsludināšanas. Vai akordeoniste Ksenija Sidorova nebūs jāklausās mājās, vai Parīzes džezs Liepājas “Lielajā dzintarā” tā arī paliks neizskanējis?
Skumstu par faktu, ka atcelti Muzeju nakts pasākumi. Ogrē 16. maijā būtu bijis lielisks vinila plašu vakars, un biju neaizsakāmi priecīga, ka sitaminstrumentālistu ansamblis “Perpetuum Ritmico” bija piekritis manam aicinājumam atbraukt ciemos un muzicēt.
Sajūsminos par ārzemju muzeju piedāvājumu un faktu, ka Modernās mākslas muzejs Ņujorkā “MoMA” atvēris deviņus bezmaksas kursus tiešsaistē par laikmetīgo mākslu, modi un fotogrāfiju.
Lai saglabātu līdzsvaru un emocionālo komfortu, sekoju sev tīkamām personām virtuālajā vidē. Ļoti uzrunā, piemēram, talantīgās dzejnieces Ingas Pizānes sacītais, fotografētais, kā arī sekoju līdzi Latviešu folkloras krātuves organizētajam projektam “Pandēmijas dienasgrāmata”, kura mērķis ir ar ierakstiem dokumentēt to, kā mūsu sabiedrība jūtas šodien — situācijā, kad ir tik daudz nezināmā. Vairāk par visu šī projekta mērķis ir radīt kopības sajūtu, jo, kaut arī katrs savās četrās sienās, tomēr esam vienā laivā. Interneta žurnālā “Punctum” ik dienu tiek publicēti literātu un citu kultūras jomu pārstāvju dienasgrāmatu ieraksti, taču jebkurš aicināts rakstīt, un tas tiek publicēts vietnē garamantas.lv.
“Pirmo reizi darbdienas pauzē pusdienoju pilsētas skvērā, atradusi brīvu soliņu drošā attālumā no citiem. Uz maniem burkānu salātiem mēmi raugās Lieldienu dekoratīvie zaķi, droši vien siekalas rīdami, un virs galvas vējā šūpojas krāsainie olu dekori. Uz Ogres skvēra skatuves maza meitenīte mētā rozā rotaļkaulu savam taksim. Abi priecīgi. Pie aptiekas stiepjas rinda pāri puslaukumam. Policista balss ruporā: “Lūdzam ievērot distanci! Ja neesat no vienas ģimenes, tad kopā tikai pa divi! Izklīstam!” Pateicīga par sauli, pavasari un plaukstošajiem pumpuriem.
