Visvaldi Upmali Zalves pagasta Sproģos parīt 70 gadu jubilejā sveiks draugi un radi. Kad ierodamies pie jubilāra, viņš mūs sagaida pagalmā. “Kapsānu” mājas saimnieks nupat atbraucis no Aizkraukles, kur apsveicis mazmeitu, jo arī viņai jubileja ir oktobrī.
Visa dzīve senču mājās
Visvaldis Upmalis ir dzimis Zalves pagastā un dzīvo senču mājā, kuru viņa vectēvs uzcēla jau pēc Pirmā pasaules kara, kad brīvības cīnītājiem bija iespēja iegūt zemi. “Varu lepoties ar to, ka te esmu dzimis un audzis,” stāsta jubilārs. “Kad nācu pasaulē, vecāmāte esot noteikusi, ka es no šīm mājām neaiziešu, un tā arī notika. Nu jau būs septiņdesmit gadu, kopš dzimto māju neesmu pametis. Tēvs mūžībā aizgāja jau 1948. gadā, pirms sākās deportācijas. Man ir teikuši, ka viņš bijis izsūtāmo sarakstā.”
Visvaldis apprecējies astoņpadsmit gadu vecumā.
“Kapsānu” mājās izauguši gan Visvalža un Marijas bērni un mazbērni, un tagad brīvlaikos mājas pagalmā spēlējas arī mazmazbērni.
Par dzīvi jubilārs nesūdzas. “Ko mums sūdzēties? Mājās ir silts, kustēties un darboties varam. Bērni jau lieli, pašiem sava dzīve, mēs varam saimniekot,” saka Visvaldis.
Laukos ļaudis ir strādīgāki
Jubilārs teju visu darba mūžu nostrādājis par elektriķi kādreizējā Oškalna kolhozā. “Bet man patīk darboties arī pie mājas,” saka Upmaļa kungs. “Esam atjaunojuši, uzcēluši jaunas ēkas. Parasti visus darbus cenšos veikt viens pats, nepatīk, ka mani darbā traucē.” Visvalža Upmaļa sieva atzīst, ka jubilāram ir zelta rokas. “Viņš ir no tiem cilvēkiem, kuriem palīgu nevajag,” saka Marija Upmale. “Uzskatu, ka jebkurš darbs ir cienījams. Un nav nozīmes, vai cilvēks slauka trotuārus vai strādā augstskolā. Mēs saviem bērniem un mazbērniem esam mācījuši, ka ir jāstrādā, un viņi darba nebīstas.”
Visvaldis uzskata, ka tie cilvēki, kuri auguši laukos, ir strādīgāki. “Te ir jāstrādā. Neviens nenāks un darbu nedarīs,” viņš saka. “Ja vēlies, lai ziemā mājās ir silti, pašam vien malka jāgādā un jāsastrādā.”
Kādreiz Upmaļu ģimenei bijusi arī sava saimniecība. Līdz aizvadītajam gadam saimniecībā audzētas cūkas, liellopi. “Neturējām tikai mājputnus, jo māja ir meža ielokā, un te mums lapsas ir biežas viešņas,” saka Upmaļa kungs.
Padomju laikā, lai gūtu papildu ienākumus ģimenes budžetā, audzēti arī kartupeļi. “Vedām uz tirgu, pārdevām. Tam laikam ienākumi nebija mazi,” teic jubilārs. “Cītīgi strādājot, jau 1972. gadā nopirkām mašīnu “Žiguļi”, bet pēc desmit gadiem — “Ņivu”, ar kuru braucam joprojām. Lai arī sievai ne īpaši patīk zilā krāsa, kādā ir mūsu transportlīdzeklis, bet pa lauku ceļiem, arī ziemā, tā ir viena no piemērotākajām automašīnām. “Dzelži” man vienmēr interesējuši, un bez tehnikas laikam nevarētu dzīvot.”
Sena “slimība”
Visvaldis Upmalis ir arī mednieks, un tas ir viens no viņa vaļaspriekiem. “Ar medībām esmu “saslimis” jau sen. Mežs ir vieta, kur varu atpūsties,” teic jubilārs. “Medībās eju ne tikai es, bet arī mana sieva. Viņai joprojām ir mednieces apliecība. Kaut gan nu jau dažus gadus medībās viņa nedodas.”
Savukārt Marijas kundze teic: “Visvaldis kopš dzimšanas ir mednieks un veiksmīgs! Viņu var apskaust. Gandrīz nekad nav bijis mežacūku medību, kurās nebūtu gūts medījums. Viņš vienmēr zina, kur mežacūka dosies, cūkas viņam pašas nāk virsū, var teikt, medībās cūkas laime.”
Kādreiz kopā ar sievu braukuši arī uz copi un atpūtušies pie upes.
“Vēl kopš bērnības mani interesējusi biškopība. Arī tagad ir divdesmit saimju,” stāsta Visvalža kungs. “Tas arī ir vaļasprieks. Nedaudz, protams, ar to var arī nopelnīt, bet lielāko daļu iegūtā medus uzdāvinām radiem un draugiem.”
***
Jubilejas Visvalža kungs plaši nesvin. Šajās brīvdienās pie viņiem atbrauks bērni, mazbērni un mazmazbērni. “Protams, prieks, ka mūs atceras,” teic jubilārs. “Bet plašas svinības neplānojam rīkot.” Par labākajām dāvanām Visvaldis uzskata tās, kuras noder saimniecībā: “Nav labu vai sliktu dāvanu, ja tās dāvina no sirds, tad tām ir vērtība,” saka Visvaldis Upmalis.
