“Jūs viņu pazīsiet! Solīds, iesirms — kā jau skolotājs” — man atbild Jaunjelgavas vidusskolā, kad apjautājos, vai Roberts Ludboržs jau ieradies.
“Jūs viņu pazīsiet! Solīds, iesirms — kā jau skolotājs” — man atbild Jaunjelgavas vidusskolā, kad apjautājos, vai Roberts Ludboržs jau ieradies. Esmu atbraukusi mazliet par agru, ierīkojos skolā uz palodzes un gaidu, pētu vīriešus. Taisnība vien ir — tādu īpašību kā solīdums visos neieraudzīsi. Taču es uzreiz pazīstu jubilāru, kaut iepriekš nekad neesam tikušies. Robertam Ludboržam — skolotājam, sapņotājam un dvēselē dzejniekam — nākamnedēļ 70.
Atrodam kādu izremontētu klasi. Iespraucamies skolēnu zemajos solos. “Vai būs jautājumu sērija?” skolotājs vispirms vaicā man. “Nē, novērtēšu situāciju, jo es nezinu, cik jūs esat pļāpīgs,” attraucu. Jubilārs smiedamies atbild: “Ja man nejautā, pats neko nestāstu.”
Pieturas pārdomām
70 gadu — tas nemaz neesot tik daudz, ja būtu simtgade, tad gan teiktu — liela jubileja. Esot sajūta, ka tikai vakar 1. klasītē gājis. “Vispār gadi velkas ļoti lēni, kā tāds bruņurupucis,” teic skolotājs Ludboržs. Jubilārs dzimšanas dienām nepievēršot uzmanību, jo tās ir kā pieturas, kad jāpārdomā dzīve, cik “šķībi, greizi ir gājis”. Viņš jokojot saka: “Man patīk piedalīties citu jubilejās. Bet savās? Es uzskatu, ka tā ir tāda nepelnīta lieta — svinības. Tā ir sevis izcelšana.” No dāvanām visvairāk nepatīkot materiālās — nolietojas un ir jāizmet. Grāmata — cita lieta. “Apkrauties ar krāmiem? Tas man neder.” Bet vēl labāka dāvana esot ziedi. “Man patīk ziedi. Par ziediem es varētu filozofēt, tie ir dzīvas būtnes. Ziedi dod veselību, noskaņojumu, labo auru. Gluži kā koks.”
Skolotāju dinastija
Roberts Ludboržs cēlies no skolotāju dinastijas, tēva māsa — skolotāja, tēva brālis — skolotājs un dzejnieks. Tagad arī meita ir vēstures skolotāja. Dēls uzrakstījis trīs grāmatas par pavisam citu tēmu — biznesu. Tagad talanti jāattīstot savos četros mazbērnos. “Ar lielu sajūsmu vēroju savu tanti un tēva brāli. Viņi man bija kā paraugs.” Mājās esot bijušas vēstures grāmatas, tāpēc iemīlēta vēsture. Darba gaitas sāktas agri, strādāts kūdras purvā, par grāmatvedi kolhozā, bijis dzelzceļnieks un formējis vilcienus. Paralēli darbam neklātienē iestājies Vēstures un filozofijas fakultātē, sešus gadus studējis. Skolā kopumā jau nostrādāti 38 gadi. Sākumā skolotāja gaitas sāktas Zilupē — astoņgadīgajā skolā. Desmit gadu pavadīti Alūksnes rajonā. Un kopš 1981. gada — Jaunjelgavā. Pirkstu nepietiek, lai saskaitītu priekšmetus, ko mācījis: krievu un vācu valodu, ģeogrāfiju, psiholoģiju, ētiku, vēsturi, tiesības, loģiku, vizuālo mākslu. Patlaban mācot tikai biznesa ekonomiskos pamatus, vēsturi, politiku un filozofiju.
Dāvana — gandarījums
Darbs skolā dodot lielu gandarījumu. “Gandarījums — tā ir dāvana skolotājam.” Par darbu skolā teic: “Bērniem ir jāiemāca rakstīt zinātniskos darbus. Jāmāca mīlēt Latviju. Jābrauc ekskursijās — jāizzina sava zeme.” Skolotājs bijis arī klases audzinātājs. “Humāns esmu. Mani reiz tā raksturoja kāds audzēknis. Ar mani var risināt visus jautājumus.” Bet stingrība arī esot vajadzīga. Par to gan jāprasot vadībai — no malas varot labāk spriest.
Stunda ir tikai teātris
Ludborža kungs izprot jauniešus, kuri nevēlas kļūt par skolotājiem, jo taču “ubagu alga”. Tas esot apkaunojums cilvēkam ar augstāko izglītību. Darbs ir ļoti atbildīgs. Stunda jau ir tikai teātris — darbs “uz skatuves”, bet, lai efektīvi “tēlotu”, skolotājs milzu darbu ieliek pirms tam. Tāpēc tādu darbu darot tikai fanātiķi vai cilvēki, kuri neko citu dzīvē izdarīt nespēj. Smiedamies teic: “Mūsu skolā ir fanātiķi. Es arī.” Atzīst, ka varētu daudz vairāk izdarīt, ja pa vasaru nebūtu jāpiepelnās. “Ja būtu normāla alga, vasarā sēdētu bibliotēkā, kaut kur pabraukātu, kaut ko papētītu, uzrakstītu kādu zinātnisko pētījumu.” Bet tagad viss paejot vienos aulēkšos. Skolotājiem esot tā — klāt 1. septembris, un visa nauda ir iztērēta. “Ja būtu normāla alga, normāla pensija, vai es vēl strādātu?”…
Dvēselē dzejnieks
Par sevi saka: “Dzejnieks neesmu — man ir iedzimts talants. Tikai kā kara laika cilvēkam pietrūkst iemaņu, lai rakstītu. To gan es atzīstu.” Bet rakstīti gan nopietni, gan humoristiski darbi. 70 gadu jubilejai uzrakstījis savas pārdomas. 90 procentu dzejoļu esot publicēti. Jubilārs atzīst, ka sakāmā esot daudz, bet, “kad sieva nomira, pārdzīvoju un pieklusu”. “Atceros, 10. klasē manus dzejoļus deklamēja meitenes, pats lepns sēdēju zālē,” ar smaidu un ironiju teic Roberts Ludboržs. Grāmatā dzejoļi neesot apkopoti, jo bijuši patriotiski. Viena no skolotāja literārajām konsultantēm bijusi arī dzejniece Mirdza Ķempe.
***
“Nu pietiks klačoties un pašslavināties!” teic sirmais vīrs, bet kā man gribētos vēl smelties viņa gudrībās un pļāpāt, un pļāpāt… “Novēlu jums vēl 70 nodzīvot!” saku. Sirmais vīrs smej, ka tik daudz nevajagot: “Es esmu pieticīgs un sevi nepārvērtēju, pietiks ar 10. Jūs jau neko daudz par mani neuzzinājāt. Mēs papļāpājām par neko. Es neko nepateicu. Ir lietas, par kurām var runāt daudz, bet taču nevajag,” smaidot teic mans sarunbiedrs. Bet es ieraudzīju dvēseli, un tas ir daudz!
***
Pārdomas, 70 gadu slieksni pārkāpjot
Ir sevi jāpanāk.
Kaut brienot pa dubļiem,
lienot pa miglu
Un tumsu.
Dubļos var iestigt,
Miglā var pazaudēt ceļu,
Tumsā var akacī iekrist
Un neatgriezties.
Var palikt ceļš nepabeigtais.
Un ceļrāži kā melni raudoši krusti
Skums vieni:
Jo tavam ceļam
Ir tikai viens gājējs —
Tas esi tu pats.
Dažreiz jau bezspēkā gribas
Mest sevi grāvī
Vai atstāt miglā melni drēgnajā naktī
Bez cerību zvaigznēm…
Bet nedrīkst, jo dvēsele cerot kliedz:
— Ir sevi jāpanāk!
Ziedonis sen jau garām —
Vītis kā ceriņzars nomests
Jaunības sapņu rītausmas ceļos.
Tāpēc, ieejot rudenī,
Ir sevi jāpanāk.
Brienot pa dzīves raupjajiem dubļiem,
Lienot caur šaubu miglu
Un taustoties neziņas tumsā —
Jāpanāk!
…………………………………………………………….
Nodzīvot vienu dienu vienam — neizpildīts pienākums.
Nodzīvot vienu dienu divatā — pienākums pret to, kuru mīli.
Nodzīvot vienu dienu saskaņā ar bērniem, mazbērniem un pasauli — pienākums pret Dievu.
Vienu vienīgo dienu, ko par cilvēka mūžu sauc.
