Joprojām aktualitāte, kurai pievērsta lielākā uzmanība Latvijā un pasaulē, ir Covid-19. Mana pārliecība ir — ja vairāk domāsim par dzīvi savā zemē, viss būs kārtībā. Statistika jau arī parāda, ka saslimšanas gadījumi Latvijā galvenokārt saistās ar ārzemēm, jo slimība pie mums ievesta, un arī tagad lielākā daļa saslimušo iebraukuši no citas valsts. Ja nebūtu nekontrolētas cilvēku kustības pāri robežām, problēmu šajā jomā būtu mazāk. Grūti gan pateikt, cik ilgi var slēgt robežas un valstis pastāvēt, vairāk paļaujoties uz saviem resursiem, bet kādu laiku, visticamāk, tas jādara, jo citādāk vīrusu būs grūti apturēt.
Lielākā vīrusa izplatība ir tajās vietās, kur cilvēki aktīvāk pārvietojas. Lauku reģionos un tur, kur dzīvoju pati, cilvēku ikdienu šī pandēmija daudz neskāra. Turpinājām savu ierasto dzīves ritmu, un tik daudz satraukumu par to visu nebija un nav. Vienu laiku pati strādāju Latvijas Infektoloģijas centrā, veicot saimnieciskos darbus, un tas deva iespēju paraudzīties uz medicīnas jomu no citas puses. Darbinieki zina, kā pareizi rīkoties, lai pasargātu sevi un citus.
Sabiedrībai, kas ikdienā nesaskaras ar medicīnu, esošie piesardzības pasākumi ir kas jauns, tāpēc grūti saprast, kā pareizi jārīkojas. Sašutumu un smaidu daudziem izraisīja prasība valkāt sejas maskas. Par daudz ko gan mums stāsta un rīko informatīvās kampaņas, bet nevienas nav bijis par to, kā tad cilvēkiem pareizi tās jāuzliek un jālieto, lai patiešām būtu labums. Tagad sabiedriskajā transportā nav vairs prasības nēsāt sejas aizsargmaskas, bet, kad bija, cilvēku reakcija bija dažāda, un kāda jau kuram bija, tādu lika. Viedokļi par to, cik daudz maska spēj pasargāt, arī ir dažādi. Esmu strādājusi sejas aizsargmaskā un zinu, ka viegli tas nav, īpaši karstā laikā. Tomēr, ja ko dara, jādara ar jēgu.
Pēdējā laikā patiešām lielākā daļa saslimšanas gadījumu saistīta ar cilvēku atbraukšanu no ārzemēm. Bieži aizdomājos, kāpēc slimība citviet tomēr nerimstas. Viens no iemesliem, manuprāt, ir higiēnas prasības. Vismaz mana līdzšinējā pieredze liecina, ka atsevišķās valstīs tās nav tik augstas kā Latvijā. Tur viss varbūt ir modernāks, bet daudzas lietas uztver krietni vienkāršāk, bet higiēnai ir ļoti liela nozīme, par ko tagad īpaši pārliecināmies.
Laikā, kad koronavīrusam pievērsta ļoti liela uzmanība, citas saslimšanas un veselības problēmas atstātas novārtā, un cilvēki mirst ne tikai ar Covid-19. Arī pašai, šķiet, vajadzētu aiziet pie ārsta, bet laicīgi tikt uz konsultāciju nav iespējams. Sociālajos tīklos bieži lasu cilvēku ierakstus, kuri meklē informāciju, kā ātrāk var tikt pie viena vai otra speciālista. Ja bērnam kāda ārsta apmeklējumu sola tikai oktobrī, tas nav normāli.
Pirms diviem gadiem bija jau izveidota sistēma ar diviem “groziem” medicīnas pakalpojumu saņemšanai, lai visi iesaistītos sociālā nodokļa maksāšanā. Tika solīti “zaļie” koridori pacientiem, lai ātrāk tiktu pie speciālistiem. Process jau sākās, un daļa cilvēku pat iemaksāja noteiktu summu, bet tad to visu atcēla, jo sistēmā kaut kas nebija kārtībā. Nekas labāks vietā nav izveidots, bet arī medicīna pieejamāka nav kļuvusi. Viss ir aizmirsts, arī solītā nauda mediķiem,
Tā gan ir politika, no kuras liela daļa sabiedrības ir tālu. Tāpat kā Rīgas domes vēlēšanām un administratīvi teritoriālās reformas. Cilvēkus novados lielākoties tas ietekmē maz un mazos pagastos it īpaši. Nav jau svarīgi, cik tālu no dzīvesvietas ir administratīvais centrs, būtiska ir pakalpojumu saņemšanas vieta, īpaši medicīnas. Ja nav sava transporta, tas ir vēl grūtāk. Dzīvojot Vietalvas pagastā, vietējā pašvaldībā neesmu bijusi jau vairākus gadus. Arī pie manis neviens nav iegriezies, un ziemā mūsu piebraucamais ceļš nekad nav iztīrīts. Varbūt pašiem vairāk jāinteresējas par iespējām, bet no pašvaldības šādas intereses nav. Ar visu jātiek galā pašiem.
Situācija ar koronavīrusu devusi iespēju atklāt ko jaunu, paraudzīties uz lietām no citu skatupunkta, lai arī viegls šis laiks nebija.
Jau vairākus gadus savā piemājas saimniecībā nodarbojamies ar puķkopību. Neraugoties uz sarežģīto situāciju, darbs šopavasar bija veiksmīgs. Šis laiks atklāja patiesos Latvijas puķu audzētājus, jo robežas bija ciet un no ārzemēm produkciju ievest nevarēja.
Sākums gan bija ļoti bažīgs, jo, kad valstī izsludināja ārkārtas situāciju, nevarēja saprast, kas būs, vai viss audzētais nebūs jāizmet. Nav nekā sliktāka, kā ieguldīt lielu darbu, izejmateriālus, kuri katru gadu paliek tikai dārgāki, un negūt atdevi. Tomēr labi, ka nepadevos, jo pieprasījums pēc stādiem bija lielāks nekā citus gadus. To teica arī citi audzētāji. Tagad prieks skatīties uz pašu audzētajām begonijām, kas skaistuma un izturības ziņā noteikti neatpaliek no ievestajām. Neraugoties uz pieprasījumu, manas mīļākās puķes ir un paliek atraitnītes, ko audzēju no rudens jaunstādiem. Tās ir pirmās, kas pavasarī ar savu krāšņumu iepriecina apstādījumos.
Latvijā turpinās kapusvētku laiks, kas pulcē tuvus un tālus cilvēkus. Arī es biju Daibes kapos, kur atdusas mani vecāki, ko daru katru gadu, jo tā ir satikšanās ar radiniekiem. Ikdienā tas tik bieži neiznāk, bet kapusvētkos esam kuplā skaitā. Tās ir patīkamas atmiņas par laiku, ko savulaik esam pavadījuši kopā ar aizgājējiem. Daibes kapsēta vienmēr skaisti sakopta, un turp vienmēr aizvedu arī pašas audzētās puķes.
Mežos sācies aktīvais ogošanas un sēņošanas laiks, ko arī man ļoti patīk darīt. Ja nebaidītu ērces un būtu vairāk laika, uz mežu dotos biežāk, bet bez sēnēm iztikt nevar. Lai arī šovasar vēl nevaru lepoties ar ļoti lielu guvumu, ar tukšu grozu mājās nav iznācis doties.
