Dažkārt intervijas top it kā pavisam nejauši, iepriekš neplānotas. Pie tām pieskaitāma arī šī — saruna ar Santagoru Lavander (Ievu Jaundālderi). Bet sākās viss ar kādreizējo Dabas muzeja darbinieku un ievērojamo ornitologu Kārli Griguli. Bērnībā man vecāki uzdāvināja viņa “Putnu grāmatu”. Tā man bija kā vārti uz noslēpumainu pasauli. Par putnu pētnieci gan nekļuvu, bet to, ka šie stāsti par dažādiem putniem bija aizraujoši un interesanti, atmiņā atplaiksnīja, kad ieraudzīju reklāmu par Latvijas Dabas muzejā apskatāmo Kārļa Griguļa mazmazmeitas jaunās mākslinieces Santagoras Lavander (Ievas Jaundālderes) izstādi “Lidojums”. Taču tā bija neparastāka kā citas — ne tikai lai parādītu mākslinieces veikumu, bet arī lai atbalstītu Ievu, iegādājoties viņas darbus vai atbalstot ar ziedojumu, kas nepieciešams, lai viņa varētu iegādāties veselībai tik nepieciešamo ierīci nepārtrauktai glikozes līmeņa mērīšanai un līdz ar to spētu sadzīvot ar augstas pakāpes cukura diabētu.
Nolēmu par šo izstādi uzrakstīt nelielu informāciju, bet tad manas rokās nejauši nokļuva “Tautas Veselības Avīze”, kurā bija gara un plaša intervija ar Ievu — “Jaunās mākslinieces diabēta stāsts”. Tas un arī garie un emocionālie Ievas paraksti pie izstādes eksponātiem radīja vēlmi par slavenā ornitologa mazmazmeitu, kura attēlos šķita tik ēteriski trausla un tajā pašā laikā garā tik stipra, pastāstīt mazliet plašāk. Turklāt izrādījās, ka viņa dzīvo kaimiņu reģionā — Lielvārdē. Kad ar labdarības fonda “Be Open” palīdzību izdevās sazināties ar Ievu, mani gaidīja vēl viens pārsteigums. Ieva paziņoja, ka viņai prieks par iecerēto interviju “Staburagā”, jo Aizkraukle jeb kādreiz sauktā Stučka, esot viņas dzimtene. Turklāt “Staburagā” jau savulaik bijuši viņas zīmējumi, kad palīdzējusi ilustrēt Jāņa Lūciņa stāstu par kaķi Fēliksu. Intervijā vienojāmies iztikt bez oficiālās uzrunas “jūs”.
Putni ir jāmīl
— Izstādē “Lidojums” putni ir sasēduši gan keramikas krūzītēs, gan spilvenos, gan gleznās. Vai tas nozīmē, ka māja tagad bez putniem?
— Nē. Es ar tēti dzīvoju Lielvārdes nomalē, nepabeigtā mājā, kuras sienas rotā gleznas ar brīnumainiem un neparastiem putniem un ziediem. Tie man ir visur. Putni man ir īpaša un ļoti tuva tēma. Es putnus ne tikai zīmēju un izšuju, bet arī strādāju par brīvprātīgo ornitologu biedrībā. Putni ir pārsteidzošas radības, piemēram, mikroraptors gui. Tas ir četrspārnots putnu sencis, kas bija maziņš, salīdzinot ar citiem dinozauriem — tikai ap 77 centimetriem liels. Man vienmēr licies interesanti, kādā veidā tieši no dinozauriem attīstījās putni. Kā izskatījās šie starpposmi? Atklāju, ka savulaik bijušas putnu versijas ar četriem spārniem. Tas liek apzināties, ka esam mazs fragments neaptverami milzīgā procesā, esamībā, attīstībā, transformācijā, un cik liela tam ir bijusi nozīme, ka savulaik bija tāds mikroradījums. Cilvēkiem būtu jāmācās no putniem, kā dzīvot šeit un tagad, kā priecāties par dzīvi.
Lai gan savu vecvectētiņu neesmu satikusi, taču par viņu daudz stāstījusi mamma. Viņa ilgus gadus veidotā putnu kolekcija apskatāma Latvijas Dabas muzejā. No viņa esmu mantojusi mīlestību pret putniem un teiksmainiem stāstiem. Mans vecvectētiņš bieži mēdzis teikt: “Putni ir jāmīl, jo dziedot tie slavē Dievu.”
— Tavas izstādes nosaukums ir “Lidojums”. Kāds ir tavs sapņu lidojums?
— Es vēlos piedalīties mākslas festivālos un izstādēs, ilustrēt bērnu grāmatas un pasakas, zīmēt komiksus un atklātnītes, strādāt ar mālu un lāzergravēšanas tehniku. Ar saviem darbiem vēlos ienest skaistumu citu cilvēku dzīvē.
— Ko nozīmē tavs pseidonīms Santagora Lavander?
— Vārds “Santagora” veidots no diviem vārdiem — Santa un Gora, Santa nozīmē — svēts, savukārt Gora — kalns. Vai arī no bulgāru valodas — mežs. Pasaulē ir arī ezers ar nosaukumu Santagora. Jaunrade, manuprāt, ir liela atbildība, un, lai radītu mākslas darbus, kas dziedē un iedvesmo, ir nemitīgi jāpilnveido sevi, jāmācās no dabas un jākāpj kalnā, lai spētu redzēt plašāku ainavu. “Lavander” nozīmē lavanda, kas ir smaržīgs violets tējas augs un simbolizē mieru, rāmumu.
Brīnumi notiek —
apciemo pupuķis
— Vai ikdienā arī iznāk kāda saskare ar putniem?
— Jā. Izstādē ir žagatēna, kuru izaudzināju, portreti. Šopavasar kļuvu arī par “audžumāti” diviem strazdulēniem. Nu tie devušies pasaulē. Bija ļoti saviļņojošs brīdis, kā pelēkais meža strazds no manis atvadījās, kad devās patstāvīgā dzīvē. Viņš šajā dienā bija nomazgājies divas reizes: no rīta, kad parasti vēroju viņa vannas priekus, un pēcpusdienā, kad kāpu lejā pa kāpnēm. Biju pārsteigta, ka viņš jau slapjš mani sagaida, nepacietīgi lidinoties. Tātad vēlreiz bija vannojies uz terases novietotajā traukā. Jutu, ka viņš mani gaidījis, lai atvadītos. Sagaidījis mani un atrādījies, viņš priecīgi veica dažus apļus pa istabu, tad izlidoja pa atvērtajām terases durvīm un aplidoja apli ap māju… Nākamajā rītā es viņu kopā ar mazo strazdu redzēju, meklējam brokastis mauriņā vēl kāda cita mājas strazda pavadībā.
Man pa šo laiku uz vienu brīdi aprūpē bija arī brīnišķīgs viesis — pupuķis. Situācija, kā viņš nonāca paviesoties pie manis, bija saistīta ar kaķu apdraudējumu un bažām, vai ar lidotspēju viss kārtībā. Par laimi, ir sveiks un vesels un veiksmīgi devies savās gaitās. Tas bija pārsteidzošs notikums, jo es jau labu laiku domāju, ka ļoti vēlētos redzēt pupuķi. Pieteicos ornitoloģijas biedrībā palīdzēt gredzenot pupuķus, bet visas brīvprātīgo vietas izrādījās aizņemtas. Domāju, nu tad nekā, bet brīnumi tomēr notiek, un pupuķis apciemoja mani.
Pupuķim vajag vārdu
— “Facebook” tavā kontā ir ievietots zīmējums ar parakstu, ka princis Leo Līgo naktī iepazinās ar pupuķi, kuram nav vārda. Aicināji izdomāt vārdu, jo par šiem draugiem taps bērniem stāsts. Vai vārds izdomāts, un kas būs stāsta autors?
— Lapā joprojām var ierakstīt savu vārda versiju, jo vārdiņu izvēlēties plānojam 1. septembrī. Stāstus rakstīs kaķa Leo saimniece Inga Nestere, kura ir vairāku dokumentālo filmu un arī īsmetrāžas spēlfilmas “Zilie zvaniņi”, kas tapusi pēc rakstnieka Arnolda Auziņa stāsta, autore. Pēc labās sadarbības arī tapa dokumentālā filma “Es dzīvoju priecīgi” par pašu rakstnieku un dzejnieku. Režisore ir uzņēmusi kopā divpadsmit filmas, viena no tām par savu kaķi — princi Leo. Kaķa stāsts ir patiess un skaudrs, kā arī ļoti izglītojošs (to var atrast un noskatīties “Youtube”). Tāpēc ir doma šo stāstu par princi iekļaut grāmatās ar ilustrācijām. Ja viss izdosies, tad stāsti būs vairāki. Darba vēl daudz, bet ceram, ka iecere realizēsies.
Palīdz labdarības
organizācija
— Starp taviem darbiem ir daudz teiksmainu ilustrāciju pasakām un teikām, tava pasaule uz papīra ir harmoniska un skaista, taču tava dzīves realitāte nemaz tik spīdoša nav, tā ir diezgan skarba.
— Jā, drīz būs pagājuši desmit gadi, kopš man nākas sadzīvot ar augstas pakāpes cukura diabētu. Tas mani lēnām iznīcināja, jo nebija iespējams precīzi un pastāvīgi kontrolēt cukura līmeni asinīs, un mani mocīja pastāvīgas bailes no lēkmēm. Īpaši biedējoši tas bija naktīs, jo nezināju, vai cukura līmenis ir nokrities vai pieaudzis, tāpēc vairākas reizes naktī zvanīja modinātājs, un es cēlos, lai paņemtu asins paraugus…
— Cik noprotu, pēdējā laikā tava situācija ir nedaudz uzlabojusies?
— Jā, viens no maniem sapņiem bija iegādāties aparātu “Freestyle Libre 2”, tad es varētu dzīvot mierīgāk (tā ir ierīce, kas visu diennakti kontrolē cukura līmeni asinīs un signalizē, ja rādītāji paceļas virs vai noslīd zem normas). Gadā šī ierīce izmaksā 1700 eiro. Sensorus sāku lietot no šī gada sākuma un esmu ļoti laimīga, ka tik ilgi sapņotais ir kļuvis par realitāti. Sensoru izmaksas trim gadiem ir 5100 eiro. Tas ir laiks, kas nepieciešams sava nākamā sapņa realizēšanai — ģimenes izveidošanai un bērniņa drošai iznēsāšanai.
— Kas tev palīdzēja iegadāties veselībai tik vajadzīgo ierīci?
— Pagājušā gada nogalē sapratu, ka man vajadzīga finansiāla palīdzība, lai kaut nedaudz risinātu savas veselības problēmas. Atradu labdarības organizāciju “Be Open”, uzrakstīju un biju laimīga, kad viņi atsaucās un sāka labdarības kampaņu, lai man palīdzētu. Līdz 19. jūlijam, pateicoties Dabas muzejam un organizācijas “Be Open” atbalstam, skatāma mana pirmā personālizstāde, kurā var iegādāties un pasūtīt zīmējumus un keramikas izstrādājumus, ir iespēja arī veikt ziedojumu labdarības kontā.
Pēc jaunās ierīces iegādāšanās ievērojami uzlabojusies pašsajūta, naktīs varu gulēt daudz mierīgāk un bez bailēm no riska, ka cukurs var iziet ārpus normas. Esmu ļoti pateicīga visiem, kas mani atbalsta. Pateicoties šim atbalstam, varu glābt un saglabāt savu veselību. Ierīce “Freestyle Libre 2” līdzinās mājas laboratorijai glikozes analīžu veikšanai. Tā palīdz laikus reaģēt uz cukura līmeņa izmaiņām un novērst lēkmes, ieskanoties un skaļi signalizējot jebkurā diennakts laikā, arī naktīs. Pagaidām Latvijā “FreeStyle Libre” oficiālās pārstāvniecības nav. Šo aparātu var iegādāties tikai ārvalstīs. Es, protams, ļoti gribētu par savu ārstēšanu samaksāt pati — esmu gatava gleznot, zīmēt vēl vairāk, tikai ar to neizdodas nopelnīt. Dzīvoju mazā pilsētā, ar darba iespējām te ir grūti. Priecājos, ka pašlaik man ir iespēja strādāt pie pasūtījuma gleznas ar putniem.
Izšūti galdauti, spilvendrānas, magnētiņi, pēc pašas dizaina projektētas bišu vaska svecītes ar vakarlēpi, dažādi rotājumi — tie ir darinājumi, kurus labprāt pārdotu, bet nezinu, kam un kā piedāvāt. Mākslas akadēmijā jau to nemācīja. Man ir pieredze darbā bērnu mākslas skolā, daudz ideju, kā efektīvāk strādāt ar bērniem. Pastāvīga algota darba man diemžēl nav, esmu atvērta darba piedāvājumiem.
Kraukļa gādībā
dzimusī
— Ar kādu putnu sevi asociētu?
— Mana radošā darbība bieži vien tiek rotāta ar pupuķiem. Un tas ir brīnumaini, ka negaidīti šis putns šovasar mani apciemoja. Man šķiet, ka putni ir kā eņģeļi, debesu un Dieva vēstneši, no kā var daudz mācīties. Pupuķis ir radošuma simbols.
Vēl man ir iemīļoti kraukļi, tik ļoti, ka laikam tādēļ piedzimu vietā, ko tagad dēvē par Aizkraukli. Varētu sevi arī asociēt ar krauklīti. Aizkraukle ir mana dzimtene burtiskā nozīmē. Lai gan mani vecāki dzīvoja Lielvārdē, un parasti dzemdībās tad būtu jādodas uz Ogri, jo Lielvārde bija Ogres rajonā, bet laikā, kad man bija jādzimst, mammu Ogres slimnīca nevarēja uzņemt, tādēļ tika nolemts, ka mammu vedīs uz Stučku (tā manā dzimšanas laikā dēvēja Aizkraukli). Mamma stāstīja, ka šī maija diena bija saulaina, un viņa caur mašīnas logu vērojusi ziedošu pieneņu laukus pa ceļam uz slimnīcu. Tā nu tas sanāca, ka piedzimu “aiz kraukļa” — kraukļa gādībā.
***
Man šķiet, Ieva zina lidojuma burvību. Viņas dvēsele lido kā putni viņas gleznās — pret sauli. Un šo sajūtu viņa cenšas dāvināt arī tiem, kas viņai līdzās. ◆
