Es vienmēr lasu “Staburagu” un ar interesi arī par cilvēku dzīvi. Pati esmu no Dobeles puses, man liels prieks, ka te esmu sastapusi atsaucīgus un saprotošus cilvēkus.
Es vienmēr lasu “Staburagu” un ar interesi arī par cilvēku dzīvi. Pati esmu no Dobeles puses, man liels prieks, ka te esmu sastapusi atsaucīgus un saprotošus cilvēkus.
Šoreiz runa nav par mani, bet gan par maniem bērniem. Sāp sirds, ka vienam skolā iet ļoti labi, bet otrs jūtas kā “baltais” zvirbulis. Viņai mācu, ka ar varu mīļš nebūsi. Es skolā mācījos “krievu” laikā. Klasē bijām 38 skolēni, divas audzinātājas, bet tāda otra apvainošana līdz asarām nenotika. Bijām no dažādām ģimenēm, tādus bērnus, kam bija abi vecāki, varēja saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Kuri dzīvoja skolas tuvumā, mājās brauca bieži, bet mēs ar vēl vienu meiteni — tikai brīvlaikos. Mums audzinātājas bija gan mātes, gan vecmāmiņas vietā. Lai kā reizēm sāpēja mazā sirsniņa, gājām un uzticējām viņām bēdas. Vēl šodien atceros tos skolotājus, kuri darīja mums pāri, bet mēs tāpēc ļaunu nepieminējām. Nu jau viņas visas ir cienījamā vecumā, satiekot uz ielas, apvaicājamies, kā ar veselību. Katra nodarītais lai paliek paša sirdsapziņai.
Nebija viegli, jo mēs bijām kā putnēni, kas paņemti no vecāku ligzdas, bet audzinātājas mūs pieņēma tādus, kādi bijām. Katram vajadzēja atrast mīļu vārdu, vakaros palasīt pasaciņu un iepīt matu lentas spurainajos matos.
Sāp sirds, ja deviņgadīgs bērns, pārnākot no skolas, saka: “Mammīt, es labāk nomiršu, nekā iešu uz skolu!”. Viņam taču dzīve ir tikai sākusies, nesaprotu, kur ir mana vaina, ka neprotu viņam ieskaidrot pašu vienkāršāko. Ir sakāmvārds: “Ne mežā visi koki ir taisni, ne dzīvē visi cilvēki vienādi.” Viņa taču neprasa neko neiespējamu. Labi tad, ja vēl kāds ir tev līdzīgs, un dalīta bēda ir tikai pusbēda. Nav mums mājās ne dārgu mēbeļu, ne labu istabu. Kā protu, tā pavadu viņas uz skolu. Katra cilvēka dzīvē reiz atgadās lūzums, lai arī cik tas sāpīgi. Arī mana dzīve nav bijusi spoža. Gribētos, lai mēs, pieaugušie, varētu paņemt klēpī mazu cilvēciņu ar nosmulētu sejiņu, pelēkās drēbēs un ieklausīties, kā viņam krūtīs pukst tāda pati sirds, kā tiem, kas sevi vērtē augstāk par citiem.
Ir tāda sajūta, ka bērns jau piedzimstot zina to, ka ar savu vecāku materiālo situāciju būs pārāks par citiem. Beidzot skolu, savulaik mums audzinātājas pasniedza mazu kartiņu ar novēlējumu. Manējais skanēja tā:
“Apstājies laiks, Ļauj atcerēties: Vai tiešām vairs nekad?”.
Jā, nekad es vairs nevarēšu atgriezties ne savā “dārziņā”, ne arī savā skolā. Laiki mainās, mājām uzrodas jauni saimnieki. Ja tā bojā skatu — māju vienkārši nojauc. Tā ir arī ar cilvēkiem. Stiprākais uzvar vienmēr, bet vājāko dzīvē svaida no viena viļņa otrā vai arī vienkārši samin. Ir labi tad, ja vari kādam pateikt mīļu vārdu, sniegt palīdzīgu roku, jo reizēm cilvēks no malas spēj dot gudru un noderīgu padomu. Ikdienas steigā mēs bieži nepamanām, ka dzīve jau ir galā un, stāvot uz mūžības sliekšņa, gribas iesaukties: “Vai aiz muguras nav palikuši aizlauzti koki un sāpošas sirdis?”.
Arī man māte nav devusi neko vairāk, kā tikai kailo dzīvību. Ja man būtu otra dzīve, es to dzīvotu savādāk, jo arī esmu nodarījusi viņai pāri. Varbūt daudzi domā, ka esmu vecmodīga? Bērnībā vairāk uzturējos baptistu vidū, un ne jau katrs izprot viņu ticību. Arī maniem bērniem trūkst Dieva svētības. Pavadot bērnus ceļā uz skolu, aizlūdzu par viņiem, lai Dievs pasargā mazos no visa ļaunā un vakarā varu sagaidīt veselus un neskartus mājās. Pateicos Dievam par katru dienu, ko dzīvoju uz šīs zemes un, ticiet man, no rīta atkal ar jauniem spēkiem dodos ikdienas darbos. Ja agrāk par daudz ko varēja sapņot, tad tagad cilvēki ir apreibuši no pārpilnības.
Varu pateikt to, ka mēs visi esam tikai parasti mirstīgie un otras dzīves mums nebūs. Tāpēc šo vienu, kas mums dota, centīsimies nodzīvot saticībā un mīlestībā, jo daudziem mums tās ļoti pietrūkst. Varbūt kāds man pārmetīs, bet es nevienu negribēju nosodīt vai apvainot. Dzīvē pienāk tāds brīdis, ka viss, kas tevī iekšā, raujas uz āru, un cilvēks vienkārši salūst.
(Savu vārdu lūdza neminēt)
