Pirms aptuveni 40 gadiem pie Alotenes dzelzceļa stacijas notikušas vilciena avārijas dēļ šajā posmā apturēta otrā sliežu ceļa būvniecība. Par to “Staburags” jau rakstīja. Sākotnēji šķita, ka notikušā aculieciniekus sameklēt nav iespējams, tomēr redakcijai piezvanīja klintainietis Uldis Zeipe, kurš pat palīdzējis dzēst no sliedēm noripojušo lokomotīvi.
Brauc pa
apkārtceļu
— Mans sievastēvs Alotenes stacijā bija dežurants. Viņš aizgāja pensijā, un viņa vietā pieņēma pārmijnieci no Kokneses. Klaucāna kungs bija stacijas priekšnieks, kurš šo sievieti apmācīja, — stāsta Zeipes kungs. — Tajā rītā, kad notika avārija, mēs pļavā pļāvām sienu, kamēr vēl rasa, un dzirdējām, ka Maskavas ātrvilciens skaļi signalizē. Sievastēvs vēl pajokoja, ka Klaucāns laikam nokaitinājis Maskavas vilciena mašīnistu. Tajā laikā no Kokneses puses bija jābrauc manevru vilcienam, kurš stacijās “savāca” tukšos vai piepildītos vagonus.
No Pļaviņām atbrauca mans darbabiedrs — abi strādājām “ātrajā” palīdzībā par šoferiem. Viņš dzīvoja vienā mājā ar Pļaviņu stacijas dežurantu Spārniņu. Stāstīja, ka Alotenes stacijā kaut kas nopietns noticis, jo nepieņem vilcienus. “Maskavietis” atpakaļgaitā atgriezies Pļaviņās un uz Rīgu nosūtīts pa apkārtceļu caur Krustpili un Jelgavu. Vajagot braukt skatīties.
Sēdāmies uz motocikla un braucām, taču pie pārbrauktuves jau dežurēja milicis un tālāk doties neļāva. Rādīju viņam tuvējo māju kalniņā un vaicāju: vai tad uz savu sētu vairs nedrīkst braukt? Milicis nebija vietējais, noticēja un atļāva doties tālāk, vien piebilda, lai uz stacijas pusi neejot — varot arestēt.
Tomēr pa meža takām piebraucām, cik tuvu vien varējām, un devāmies uz dzelzceļa uzbērumu kājām. Tas, ko ieraudzījām, mūs pārsteidza.
Jāpalīdz dzēst
Iegrimusi smiltīs starp galveno un rezerves ceļu un slīpi sagāzusies, gulēja “Л” sērijas tvaika lokomotīve, kuru tolaik jau kurināja nevis ar oglēm, bet mazutu. Vilciens gāžoties bija izārdījis sliedes. Tās bija saslējušās gaisā un pārrāvušas sakaru līnijas vadus. Trīs vagoni bija apgāzušies, tostarp cisterna ar mazutu, kas lēnām plūda purviņā. Vēl divos vagonos bija betona konstrukcijas. Cisternai bija notrūkuši pat riteņu stiprinājumi, un tā apgāzās ar atveri uz leju.
Šīs bija lielākās lokomotīves, kādas tolaik dzelzceļš izmantoja. Svēra aptuveni 100 tonnu un bija gandrīz 15 metru garas, un katrā pusē bija pa pieciem velkošajiem riteņiem. Tautā tās sauca par “Elkām”. Divi jauni mašīnisti, nokvēpuši un nosmērējušies, gandrīz bez spēka meta granti virsū mazutam, kas bija izlijis no lokomotīves tvertnes un aizdedzies. Metāmies viņiem palīgā un palīdzējām nodzēst liesmas. Abi mašīnisti bija neizpratnē, kāpēc vilciens nobraucis no sliedēm. Viss noticis ļoti strauji. Par laimi, vilciens brauca ļoti lēnu un sastāvs nebija garš.
Tuvumā nebija neviena cilvēka. Nezinu, kur viņi bija palikuši. Varbūt bija iegājuši stacijas ēkā. Vienīgi kāds vīrs baltā cepurē un frencī bija uzkāpis stabā, ar klausuli pieslēdzies sakaru līnijai un krievu valodā kādam ziņoja, ka neesot noticis nekas briesmīgs, drīz visu izdošoties sakārtot.
Saslēdzot visu
“uz īso”
Vēlāk uzzinājām, ka nelaime notika cilvēka kļūdas dēļ. Blakus dežuranta telpai stacijā ir releju istaba. Īstenībā tajā drīkstēja ieiet vienīgi elektriķis Kārkliņš no Pļaviņu stacijas — ļoti gudrs vīrs. Taču viņš stacijas darbiniekus bija pamācījis — ja nospiesta kāda poga, piecu minūšu laikā jaunu komandu nav iespējams dot — sistēma nereaģē. Taču, ja kas iznāk nepareizi, ar vada palīdzību releju istabā saslēdzot visu “uz īso”, relejus var apiet un kļūdu izlabot.
Tā arī tajā reizē — Klaucāns bija izgājis pļavā pārsiet govi, bet dežurante kļūdas dēļ pa galveno ceļu palaida manevru vilcienu, lai gan tas bija jānovirza uz rezerves sliedēm, lai pa galveno ceļu, nesamazinot ātrumu, varētu braukt “maskavietis”. Klaucāns, redzēdams kļūmi, steidzās uz releju istabu to izlabot, taču nepaskatījās, ka lokomotīve jau pārbraukusi pārmijas, un pārslēdza tās… Vagoni aizbrauca pa rezerves ceļu, apgāzās un no sliedēm norāva arī lokomotīvi.
Vēlāk atbrauca speciālie celtņi no Rīgas un Daugavpils, uzcēla lokomotīvi atpakaļ uz sliedēm, nomainīja bojāto sliežu ceļu posmu, un tās pašas dienas vakarā vilcieni jau lēnām sāka kursēt.
Sakopj
teritoriju
Valsts vides dienestā “Staburags” uzzināja, ka šobrīd ar naftas produktiem piesārņoto teritoriju sākts sakopt un pirmie vagoni ar piesārņoto grunti jau aizvesti. Labi redzams, kurā vietā cisterna bija apgāzusies. Piesārņotā teritorija gan ir mazāka, nekā liecināja sākotnējā izpēte.
