Pilnībā atbalstot 5. janvārī “Staburagā” publicēto Emīlijas Varkales rakstu “Latvijas pensionāri, apvienosimies!”, gribu tajā pausto papildināt.
Pilnībā atbalstot 5. janvārī “Staburagā” publicēto Emīlijas Varkales rakstu “Latvijas pensionāri, apvienosimies!”, gribu tajā pausto papildināt. Publikācijā akcentētas tikai divas netaisnības, kuras pensionārus padara par sabiedrības nabadzīgāko slāni neatkarīgi no darba stāža, izglītības un ieguldījuma valsts un sabiedrības labā — ienākuma nodokļa iekasēšana no pensijas, kura pārsniedz Ls 100, un nodokļa atskaitīšana no strādājošo pensionāru algas, sākot ar pirmo latu. Manuprāt, laiks pievērst uzmanību tai diskriminācijai, kādai pakļauti visi, kuri pensionējās līdz 1996. gadam.
Liela brēka, maza vilna
Partijas “Latvijas ceļš” valdīšanas laikā 1992. gadā visiem pensijas vecumu sasniegušajiem pensiju, neatkarīgi no darba stāža un pēdējo gadu izpeļņas lieluma, aprēķināja vienādu — 3000 rubļu (“repšeļu”), kuri 1993. gada jūlijā pārtapa 15 latos. Likumu par pensijām pāris gadu vēlāk nedaudz koriģēja, ieviešot sarežģītu pensijas lieluma aprēķināšanas formulu, kas it kā ieviesa pensiju diferencēšanu pēc darba stāža, taču būtībā atstāja pensionārus tālu zem nabadzības līmeņa. Un, kaut arī pēc tam ik gadu valdība “visžēlīgi” pensijas indeksēja, tā drīzāk bija “liela brēka, maza vilna”. Atcerēsimies Tautas partijas valdības gada pielikumu vecuma pensijai vidēji 18 santīmu mēnesī! Valdība ciniski parakstīja pensionāriem spriedumu, par precedentu ņemot kādreizējā boļševiku vadoņa Ļeņina lozungu — “buržuāziju iznīcināt kā šķiru!”. Vērts atcerēties ekspremjera Ivara Godmaņa savulaik sacīto, ka pensionāriem nav ko žēloties, viņi, lūk, kalpojuši un savu darbu veltījuši Latvijai naidīgajai okupācijas varai.
Nav iztikas minimuma — nav problēmu
Mūsu valsts politiku savu pilsoņu sociālās nodrošināšanas jomā atspoguļo mana pensija. To man piešķīra 1987. gada rudenī (par darbu veselībai kaitīgos apstākļos piecus gadus agrāk nekā citiem). Pensiju aprēķināja no pēdējo gadu vidējās izpeļņas (342,17 padomju rubļu) un darba stāža — 60 gadiem 10 mēnešiem un 27 dienām, jo man kā represētajam Sibīrijā pavadītos gadus darba stāžā ieskaitīja dubultā. Kopš 1994. gada aprīļa sociāli apdrošinātā darbā vēl esmu nostrādājis četrus gadus deviņus mēnešus un 10 dienu. Šķiet, par mūžā nostrādātajiem 65 gadiem astoņiem mēnešiem un septiņām dienām būtu pelnījis vismaz statistiķu aprēķinātajam oficiālajam cilvēka iztikas minimumam atbilstošu pensiju. Nekā! Visus pēdējos 15 gadus mana pensija tādu līmeni nesasniedza, vienīgi kopš pēdējās indeksācijas no valsts sociālā budžeta saņēmu dažus santīmus virs 108 latiem un līdz ar to it kā dažus santīmus virs iztikas minimuma. Bet ne jau velti ekspremjers Indulis Emsis pirms dažiem mēnešiem sirdīgi zākāja tos, kuri uzdrošinās lietot tādu jēdzienu kā iztikas minimums. Tas esot attiecināms tikai uz dzīvniekiem. Cilvēks tātad var iztikt bez jebkādiem sociālajiem un ekonomiskajiem kritērijiem: nav oficiāla iztikas minimuma — nav problēmu…
Kāpēc vēl jāstrādā?
Ilustrācijai publiskoju savas pensijas lielumu. Bet cik ir tādu pensionāru, kuri mani par tik lielu pensiju vēl apskauž! Cilvēki visu mūžu godīgi nostrādājuši valsts un sabiedrības labā, nodrošinājuši, lai trimdas latviešiem būtu, kur atgriezties, lai godmaņiem, šķēlēm un nagļiem būtu ko privatizēt, tagad pensijā no valsts nesaņem pat pusi no iztikas minimuma.
Raksta “Latvijas pensionāri, apvienojieties!” autori E. Varkales kundzi neapmierina kārtība, kādā valsts strādājošos pensionārus “apliek” ar nodokļiem. Bet kāpēc pensionāram vispār jāstrādā? Civilizētā valstī cilvēkam, kurš sasniedzis likumā paredzēto vecumu un savā mūžā nostrādājis sociāli nodrošinātā darba kvotu, vairs nav jādomā, ko ēdīs, kā apģērbsies, no kādiem līdzekļiem samaksās par dzīvokli, elektrību, siltumu, gāzi. Civilizētās valstīs pensionāri papildus šiem neatliekamajiem maksājumiem var atļauties ārstu pakalpojumus, pirkt nepieciešamos medikamentus, piemērotā gadalaikā braukt ekskursijās, apskatīt pasauli un pēc godīgā darbā aizvadītā mūža pelnīti atpūsties.
Nekad nav naudas
Mūsu ministri, ja dzird atgādinājumu par pensiju lieluma neatbilstību dzīves dārdzībai un inflācijas intensitātei, atrunājas, ka sociālajā budžetā nav naudas. Pareizi! No kurienes radīsies nauda pensijām, ja tādā mazā un nabadzīgā (pēc statistikas un salīdzinot ar pārējām Austrumeiropas valstīm) zemē kā Latvija nedaudzos gados saradies vairāk par pustūkstoti miljonāru? Cik naudas no saviem ienākumiem sociālajā budžetā iemaksājuši visi šie krūmiņi un skoki, kokaļi un indriksoni, šķēles, zorgevici un miķelsoni? Kādu daļu no savas peļņas sociālajā budžetā ieskaitījuši tie, kuriem mājās skaidrā naudā uzkrāti un oficiāli deklarēti simtiem tūkstošu latu? Kuri kā farmācijas korifejs Labazņikovs amatpersonu piekukuļošanai var tērēt 40 tūkstošu latu, kuri spekulē ar mājām un apbūves gabaliem, apkrāpdami vecus un darījumos nepieredzējušus cilvēkus, kuri spekulē ar ārzemju vērtspapīriem, brauc superdārgos auto, jahtās un vēl nekaunas prasīt, lai vēlētāji no savas nabadzības saziedo iztikšanai?
Mūsu ir daudz
Pie mums, Skrīveros, jau otro gadu darbojas pensionāru biedrība. Apsveicam viens otru jubilejās, dodamies ekskursijās pie kaimiņu pensionāriem, braucam uz mežu sēnēs. Ir pagasta padomes atbalsts, lai pensionāru biedrība vispār varētu rosīties, tā sakot — burbuļot pati savā sulā. Un tomēr — tas neatrisina pensionāru problēmas, ko izraisa ilgstoša dzīvošana apkaunojošā, fiziski un morāli iznīcinošā nabadzībā. Tā vairs nedrīkst turpināties! Mūsu ir daudz. Spēks! Simtiem tūkstošu iztikas meklējumos uz Īriju aizbraukt vairs nevarošu sirmgalvju. Sen laiks visas Latvijas pensionāriem apvienoties, kā to pareizi raksta E. Varkales kundze. Visiem vienotā aicinājumā vērsties pie Valsts prezidentes, Saeimā un Ministru kabinetā. Nevis lūgt, bet pieprasīt nodrošināt cilvēka cienīgu dzīvi laikā, ko Dievs katram no mums vēl atvēlējis.
Ilmārs Kalnietis Skrīveros
