Tuberkulozi pazina jau senajā Ēģiptē, vēl 18. gadsimtā tā tika uztverta kā neizbēgams liktenis.
Tuberkulozi pazina jau senajā Ēģiptē, vēl 18. gadsimtā tā tika uztverta kā neizbēgams liktenis. Pat 1980. gadā epidēmija piemeklēja ASV lielās pilsētas Ņujorku un Sanfrancisko. Mistiskas bailes no šīs infekcijas slimības saglabājas joprojām, jo veiksmīgi ārstējama tuberkuloze (TBC) ir salīdzinoši nesen — tikai dažus desmitus gadu.
Arvien ilgojas pēc mājām
Beatei tagad ir 45 gadi, bet viņa atzīst — ilgstošā ārstēšanās bērnībā un dzīvošana sanatorijās ir ietekmējusi raksturu, apveltījusi ar mūžīgām ilgām pēc mājām, skumjām un vientulības izjūtu. Viņa labi saprot, kā jūtas atstumtais. Ar tuberkulozo meningītu viņa saslima divu gadu vecumā. Vēlāk izrādījās, ka ar TBC slimojis vectēvs.
“Kad laukos pie viņa dzīvoju, neviens jau nezināja, ka viņš ir slims. Smēķēja, klepoja, bet īpašu uzmanību tam neviens nepievērsa. Laukos laikam tik ļoti nerūpējās viens par otru. Ar tiem radiem vairs neesmu tikusies, māte un tēvs izšķīrās. Mamma arī vairāk zinātu stāstīt par ārstēšanu, es jau daudz ko neatceros,” skaidro Beate.
Māte stāstījusi, ka ilgu laiku mazajai Beatei bijusi temperatūra, bet tā jocīgi — cēlusies un kritusies. Īstu iemeslu klepum neviens arī nav varējis atrast. Kad beigās tikuši līdz plaušu speciālistiem, mammai pārmetuši — kur jūs bijāt agrāk? Tagad gatavojieties visļaunākajam. Pat pilnīgi izārstēta, Beate palika ārstu uzraudzībā. Reiz sabiedēta, Beates māte turpmāk rūpīgi ievēroja visus nosacījumus — diennakts bērnudārza speciālā grupa citā pilsētā, sanatorijas. “Meža skolā” Beate mācījās no pirmās līdz trešajai klasei.
“Atceros, citi laukā rotaļājās, bet es gaidīju mammu. Ēst gan garšīgi gatavoja — kā nekur citur. Dzīvo, mācies, visvisādi pulciņi, bet es biju objekts, par ko varēja paņirgāties, vienmēr jutos viena. Esmu analizējusi, kāpēc tā notiek. Auklītes, audzinātājas par mums rūpējās, bija svētki, pasākumi, bet internātā — visas tās iekaustīšanas un izmantošanas, viendzimuma attiecības, par ko tagad brīnās. Tas viss bija arī agrāk,” liecina Beate.
Sešdesmitajos gados prettuberkulozes zāles vēl bija jaunums, tās bija nesen atklātas un tika vestas no Maskavas. Beate atceras: “Kad tās sāka lietot, mēs visi ātri izveseļojāmies.”
Pēc tam viņa bija uzskaitē, tika regulāri aicināta uz pārbaudēm. “Pat neatceros, kā tās regulārās pārbaudes pačibēja. Daktere vēl dikti rāja, kad biju tikko apprecējusies. Es taču esot slimojusi, kā es drīkstot gādāt bērnus. Laikam tāpēc arī pie ārstiem vairs negāju. Veselība, paldies Dievam, bija, un labi. Nezinu, kāpēc neviens vairs neinteresējas.”
Tagad Beatei ir divas pilngadīgas meitas, jaunākā — skolniece. Ģimenē par mātes slimošanu bērnībā zina, bet citiem tas netiek izpausts. Teju vai mistiskās cilvēku bailes no TBC Beate “pieraksta” nezināšanai un tradicionālajam priekšstatam, ko veido literatūra —lipīga, neizārstējama slimība, asiņu spļaušana un izdilšana līdz nāvei, ciešanas.
Pārbaudes bez maksas
“Ja dzīves līmenis ir neapmierinošs, iespēja saslimt ar TBC ir augsta. Samazinās imunitāte, visādas kaites klāt, arī tuberkuloze. Liela nozīme ir psiholoģiskajam faktoram — nedrošība par rītdienu daudziem cilvēkiem joprojām ir liela. Dzīves līmenis varbūt arī aug, bet uz riska rēķina — kredītiem,” uzskata Liepājas tuberkulozes slimnīcas vadītājs Andris Kristons.
Pārbaudes Tuberkulozes slimnīcā ir bez maksas, tas nevarētu būt šķērslis. Cita lieta, vai cilvēks vēlas pārbaudīt savu veselību, vai par to atgādina sociālais darbinieks, kaimiņi, ģimenes locekļi, darba devējs.
Kā draudus savlaicīgai TBC diagnosticēšanai A. Kristons nosauc pašlaik iecienīto “ārstēšanu pa telefonu” vai ģimenes ārsta nevērību pret tuberkulozes iespējamību. “Diemžēl joprojām ir gadījumi, kad cilvēks aiziet pie ārsta, bet viņam ārstē “nespecifisku pneimoniju”. Brīnās, ka ilgstoši nekas pret klepu nepalīdz, bet krēpas analīzei neaizsūta. Otra populāra lieta ir ārstēt diagnozi bez apstiprinājuma — bez rentgena vai datortomogrāfa. Pa telefonu uzklausa, pasaka, kādas zāles dzert un lai atnāk pēc mēneša,” kritizē A. Kristons. Viņš pieļauj, ka citi nomirst ar TBC, bet apkārtējie to tā arī neuzzina: “Sekcijas netiek veiktas, diagnozes neapstiprina.”
Uzvara vēl tālu
Līdz 19. gadsimta beigām visā Eiropā uzskatīja, ka tuberkuloze ir iedzimta slimība — lasām 1998. gadā izdotajā Žaka Šetjēna grāmatā “Tuberkuloze. Ilustrēta slimības vēsture”. Jau kopš senās Grieķijas laikiem novērots, ka tuberkuloze piemeklē vienas un tās pašas ģimenes locekļus vairākās paaudzēs. Tāpat novērots, ka tās bija ģimenes sievietes, kurām bija “talants” šo slimību nodot tālāk. Zinot slimības nopietnos draudus visai ģimenei un apkārtējiem, saslimšanas fakts tika slēpts gan no paša slimnieka, gan no tuviniekiem, tādējādi padarot šo faktu par visas ģimenes noslēpumu. Ģimenes ārsti piedalījās šajā slepenajā spēlē ar saviem padomiem, kā veiksmīgāk noslēptu šo briesmīgo slimību.
1882. gada 24. martā Roberts Kohs Berlīnes fiziologu asociācijas ikmēneša sanāksmes laikā Berlīnē paziņoja, ka ir atklājis TBC izraisītāju — nūjiņu “Mycobacterium tuberculosis”. 1888. gadā tika paziņots, ka par TBC ir zināms viss — tās izcelšanās, attīstība, simptomi. Tomēr nebija vēl atklāts pats svarīgākais — kā šo slimību ārstēt.
R. Koha atklājumam pēc nozīmīguma līdzīga ir streptomicīna ieviešana TBC ārstēšanā, ko 1945. gadā izdarīja Zelmans Vaksmans. Piecdesmitajos un sešdesmitajos gados vienu pēc otra atklāja vairākus medikamentus, ko sekmīgi izmantoja TBC ārstēšanā. Arvien populārāka kļuva BCG vakcīna, ko saņem visi jaundzimušie ceturtajā vai piektajā dienā.
TBC ir infekcijas slimība, kuras baciļus “uzklepo” vai “uzšķauda” bacilārs slimnieks. Ne katrs inficējas, jo organisms ir spējīgs aizsargāties. Daļu baciļu izklepo uzreiz, tikai neliela daļa TBC nūjiņu nokļūst plaušās, kur speciālas aizsargšūnas tās cenšas “sagremot”. Tās, kuras izdzīvo, izraisa inficēšanos ar tuberkulozi, bet saslimst tikai katrs desmitais. To veicina novājināta imūnsistēma, nepilnvērtīgs uzturs, stress. Pārējiem slimība paliek snaudošā formā visu mūžu.
