Dižķibele, krīze, lielķeza, šķiet, piemeklējusi mūs, Latvijas iedzīvotājus, ne tikai finansiālajā jomā. Krīze skārusi arī elementāru pieklājību un cilvēcību, lietas, ko par naudu nav jāpērk.
Tā kā bieži braucu vilcienā, gadās novērot visdažādākās situācijas. Kādā vakarā devos uz Rīgu. Netālu sēdēja cienījama vecuma krievu sieviete. Pirms Skrīveriem viņa devās uz labierīcībām. Kamēr vecā kundze bija prom, viņas vietā apsēdās gadus piecdesmit veca gaišmate. Blakus sēdošā vīrieša aizrādījumam, ka vieta ir aizņemta, viņa krieviski attrauca: “Te nav uzrakstīts, ka aizņemts.” Skaļā balss un sparīgais tonis saistīja pārējo pasažieru uzmanību. Vairāku cilvēku skatieni pievērsās kareivīgajai blondīnei. Vagonā varēja just ziņkārīgi nogaidošu gaisotni. Vecā kundze atgriezās un ieraudzījusi, ka viņas vieta aizņemta, samulsa. “Meitiņ, šī ir mana vieta, es te sēdēju.” “Kuru tas uztrauc, kur kurš sēdēja,” sieviete atcirta. Sapratusi, ka sēdvietu “atkarot” neizdosies, večiņa vērsās pie pārējiem pasažieriem: “Mīļie cilvēki, man ir astoņdesmit astoņi gadi un sāp kājas, lūdzu, dodiet kāds man vietu!” Pēkšņi visi nolieca galvas, iegrima katrs savā nodarbēs — viens lasīja avīzi, otrs snauda. Pāris solu tālāk četri “pīrsingoti” jaunieši izlikās guļam dziļā miegā. Man pretī sēdošā meitene cītīgi pievērsās nagu lakošanai. Pretējā solā sēdēja vairāki kurlmēmie, lai arī viņi neko nebija dzirdējuši, tomēr situāciju, manuprāt, izprata, taču nu viņi ieinteresēti vēroja ainavu aiz loga. Vecā sieviete stāvēja un bezpalīdzīgi lūkojās apkārt. Neviens to “neredzēja” un “nedzirdēja”. Kāds tomēr piecēlās un atbrīvoja vietu večiņai. Saspringums vagonā atslāba, atsākās sarunas, kņada, arī kurlmēmie, enerģiski žestikulējot, kaut ko sāka pārspriest. Vai tiešām cilvēkam pievērstu uzmanību tikai tad, ja viņš no pārpūles nokristu? Vai arī pabīdītu malā, lai netraucē, un dotos tālāk?
