“Cik sevi atceros, man allaž paticis mācīties un apgūt ko jaunu, un darbs mani vienmēr atrod. Bezdarbniece biju tikai īsu laiku, pārsvarā ir bijušas pat vairākas nodarbošanās,” saka Ramona Drauga, kura no Aiz-
kraukles pārcēlusies uz Jelgavu, bet Aizkrauklē tomēr ir reizi mēnesī vai vismaz ceturksnī. “Staburagam” palaimējās vienā no šīm retajām reizēm viņu satikt.
Audzina un pārdod
— Kāpēc vairs nestrādājat par bērnudārza audzinātāju?
— Kādreiz šo darbu veicu ar prieku. Kamēr meitiņas bija mazas, strādāju bērnudārzā Taurkalnē. Man vienmēr ir paticis darboties tieši ar mazajiem — viņi ir mīļi, bez viltībām un īpašām palaidnībām. Jaunākajai meitai bija tā laime būt grupiņā pie manis. Nācās pastrādāt arī bērnudārzā Jaunjelgavā un vēlāk arī “Auseklītī” Aizkrauklē.
Kad Aizkrauklē zēla un plauka privāto veikalu bizness, vairākus gadus strādāju veikalā “Pols”, tur bija ļoti labs kolektīvs un veikala saimnieki, šajā ziņā man vienmēr laimējas! Bet tad nāca grūtāki laiki, un veikalu slēdza.
Kādu brīdi biju bezdarbniece, bet arī šo laiku izmantoju lietderīgi, mācoties datoroperatoru un floristikas kursos. Auklēju arī savas draudzenes Felicitas mazmeitiņu. Kopā sākām darbu biznesā, ko turpinām arī tagad.
No Baldones dūņām līdz Nīderlandei
Sākums biznesam bija firma “Oceola” ar Baldones dūņu kosmētiku un “Dzintara” smaržām, šis darbs man ļoti patika. Lielās un smagās somās no Rīgas vedām pasūtījumus. Nu jau firmai ir 10 gadu, un nosaukums tagad ir “ES Saule”, bet darba tāpat pietiek.
Tā kā man ļoti patīk ceļot, kādā tūrisma firmā apguvu arī gidu — pavadoņu kursus, pateicoties man īpašam cilvēkam Aizkrauklē.
— Kurās valstīs esat bijusi?
— Nācies būt Nīderlandē, Slovēnijā, Slovākijā, Čehijā, Ungārijā. Divreiz biju Indijā no Reiki centra, kur apguvu dažādas zinības un arī ājurēdas masāžu. Vienkārši sakot, reiki ir darbs ar dziednieciskajām enerģijām, un šīs prasmes es izmantoju arī masāžā.
Nejaušību nav
— Kurā vietā praktizējat?
— Jelgavā, bet esmu saglabājusi saikni arī ar Aizkraukli, te ir manas draudzenes, šad tad jāiegriežas arī pie savas frizieres un zobārstes — “pārbaudītas vērtības”.
Uzskatu, ka dzīvē nekas nav nejauši, viss notiek savā laikā. Dzīve visu saliek pa plauktiņiem. Arī tas, kā nokļuvu Jelgavā, nav nejauši. Darbs prasīja, lai dzīvesvieta būtu tuvāk Rīgai. Pirmā doma — Ogre vai Jelgava. Iznāca Jelgava. Un kādu dienu, ejot pa ielu, redzu salonu ar uzrakstu “Indija Tev”. Tā kā Indija ir ļoti tuva sirdij, īpaši jau pēc pirmā brauciena uz turieni, droši gāju iekšā, bet aiz letes stāvēja sieviete, ar kuru kopā braucām uz Indiju! Tātad es biju atnākusi īstajā vietā! Aprunājoties arī ar salona saimnieci, izrādījās, ka manas zināšanas aromterapijā un tas, ka protu veikt masāžu, noder, un mani pieņēma darbā! Draudzenes brīnījās — re, kā, tikko ieradusies Jelgavā un atrod darbu laikā, kad citus no darba atbrīvo! Tas bija pirms gada, tagad esmu šī salona direktore. Darba ir ļoti daudz, jo papildus tirdzniecībai cilvēkiem jādod arī garīgās zināšanas, tāpēc rīkojam dažādus seminārus, arī meditācijā un jogā. Cilvēki vēlas sevi palutināt ar ājurvēdas masāžu, īpaši iecienīta ir Pindu masāža. To veic ar karstiem linu maisiņiem, pildītiem ar dažādiem augiem. Jau pavasarī sāku lasīt bērzu lapas, vēlāk gaiļpiešus un pārējos augus. Klienti atnesuši pat jasmīnu un rožu ziedus, ar kuriem strādāt. Masēju arī ar karstajiem akmeņiem, kuri salasīti Latvijas jūrmalā, tie jāatrod gludi un plakani. Akmeņus man atveda pat no Lurdas — īpašas svētvietas, kur cilvēki brauc dziedināties.
Saulespuķu lauku un tempļu zemēs
— Kurās valstīs gribas atkal atgriezties?
— Ungārijā, Slovākijā un Indijā. Pārbraucot Ungārijas robežai, kur vasarās sagaida saulespuķu lauki, šķiet, ka… esmu mājās. Ļoti patīk klausīties ungāru valodā, arī īpašais ungāru temperaments un mūzika, un pati Budapešta… Tā varētu vēl daudz ko uzskaitīt.
Pirmoreiz Indijā piedzīvoju “šoku” — iepriekš bija pārrunāts, kas sagaida, bet nedomāju, ka tā arī būs. Visapkārt troksnis, rosība, karstums, netīrība… Automašīnas nemitīgi signalizē, un reizēm liekas, ka satiksmes noteikumu vispār nav, bet avāriju ir maz, jo ātrāk par 50 kilometriem stundā reti kur var braukt. Mēģināju pie tā pierast, jo 17 dienu bija jāpavada Indijā, tātad vienkārši jāļaujas tam visam un jābauda zeme! Pēc laika jau saproti, ar ko tā pievelk — ar cilvēkiem, kas tev uzsmaida, cenšas visur palīdzēt, un nav tās trakās steigas. Ar ziedu un vīraku smaržu tempļos! Kad atbraucu mājās, biju kļuvusi tik harmoniska un mierīga, ka vēl mēnesi smaidīdama staigāju pa Aizkraukles ielām. Man Indija palīdzēja saprast un novērtēt daudz ko, arī to, cik mums Latvijā labi, neraugoties uz grūtajiem laikiem! Pārsteidza indiešu raksti, tās pašas zīmes kā mums, piemēram, auseklītis. Bet jāatceras, ka Indijā nedrīkst paust savas negatīvās emocijas par kaut ko, nedrīkst ķildoties, ticiet vai ne, bet tad būs klāt vēdergraizes un citas likstas. Ja visu pieņemsi, kā ir, un kaut ko no sirds vēlēsies, var notikt pat kāds mazs brīnumiņš. Krāso, kamēr piedeg
katliņš
— Kas mudina visu laiku apgūt ko jaunu?
— Nevaru visu laiku uz vietas nosēdēt. Kad esmu apguvusi interesējošās lietas vienā jomā, gribas apgūt vēl ko citu. Senāk, kad bija smags periods dzīvē, mācījos autovadītāju kursos un tamborēju, lai neieslīgtu depresijā.
Pirms pāris mēnešiem sāku apgūt zīda apgleznošanas mākslu. Zīmēšana man nekad nav īpaši labi padevusies, tādēļ sākumā neticēju, vai man kas izdosies, bet tomēr iznāk gan. Aizraujos, un pilnībā pazūd laika izjūta. Divreiz ir bijis, ka sāku gatavot vakariņas un nolemju tikai mazliet uz šalles pazīmēt ziediņus, bet laiks tā paskrien, ka vakariņas piedeg, un viss gaitenis ir zilos dūmos! Vakariņu nav, toties šalle skaista! Arī saviem mīļajiem cilvēkiem esmu uzdāvinājusi pirmos gleznotā zīda darbus — meitām pa šallei, mātei — lakatu, bet draugam — kaklasaiti.
Ziemas sezonā vismaz reizi nedēļā savam priekam mācos Austrumu dejas. Arī tajās ir kaut kas no tik tuvās Indijas.
Ja nebūs viens darbs, strādāšu otru
Visapkārt saka: “Krīze,” bet katra krīze dod jaunas iespējas izpausties un pacelties augstāk. Kaut vai atrast sevī apslēptus talantus. Nav jāskrien uz ārvalstīm un jāmeklē laime tur, bet vajag iemācīties, ko vēl neproti, apgūt vairākas profesijas, pielāgoties situācijai. Ja nebūs viens darbs, strādāšu otru, ja nebūs otra darba, veikšu trešo un kaut kā izķepurošos. Mana draudzene visu dzīvi nostrādājusi par skolotāju, draud štatu samazināšana, bet viņa neko citu neprot un arī baidās kaut ko mainīt savā dzīvē. Skumji, bet nevar palīdzēt cilvēkam, ja viņš pats tam nav gatavs vai negrib. Citi visu dzīvi nostrādā vienā darbavietā. Katram lemts kas savs, bet par sevi zinu droši, ka es tā nevarētu, man allaž vajag izzināt ko jaunu.
— Vai nebija grūti pamest Aizkraukli?
— Mainīt dzīvesvietu gribēju jau agrāk, tomēr bija jāpienāk īstajam brīdim, kad visas lietas sakārtojas it kā pašas no sevis. Jelgava kādreiz man nepatika, likās, es nu gan tur nekad nedzīvošu, bet tagad tā šķiet skaista un mīļa, jo tur ir darbs, kas man patīk, un mīļotais cilvēks. Žēl vienīgi, ka meitas dzīvo Rīgā un satikties neiznāk tik bieži, kā gribētos.
Jaunais gads uz mola
— Ko jūs novēlētu čīkstuļiem?
— Tie, kas čīkst par grūto dzīvi te, es no sirds novēlu sadabūt pēdējo naudu un… aizbraukt uz Indiju, tur padzīvot kādu brīdi un saprast, ka pie mums nebūt jau nav nemaz tik slikti! Vienkārši pārāk esam pieķērušies materiālajām vērtībām un aizmirsuši par pavisam citām vērtībām!
Katrs rīts būtu jāsāk ar gaišām domām, nevis brokastojot jāklausās kriminālziņas, tādējādi visu šo negatīvo informāciju mēs “apēdam”. Novēlu atrast sevī spēku pievērsties kam radošam, sevi pilnveidot, biežāk būt kopā ar sev mīļajiem cilvēkiem. Jau tas vien ir daudz, ka jums ir ko mīlēt, tad arī jūs mīlēs!
Ja nav ne darba, ne naudas dārgiem kursiem, tad vismaz biežāk pabūt dabā — meditēt, sagaidīt saullēktu vai saulrietu.
— Kur pati gūstat mieru un harmoniju?
— Cenšos dzīvot mierīgi, nestresot — ar domu, ka ikviena situācija ir jāizdzīvo tāda, kāda ir mums “piespēlēta”, tātad tā tam ir jābūt, lai viss rit savu gaitu. Protams, ne jau vienmēr tas tik labi izdodas, bet grūtos brīžos mēģinu tikt līdz jūrai, tas ļoti nomierina, palīdz sakārtot domas un pieņemt pareizos lēmumus, kad neviens cits priekšā tev nepateiks, kā rīkoties.
Reizēm mēģinu būt kā bērns un arī citiem novēlu nebaidīties būt kā bērniem un priecāties tā, kā to prot viņi, izbaudīt trakulības arī mūsu vecumā, arī ikdienā sagādāt sev svētkus ar to, kas mums ir, bez lielas naudas. Cenšos izbaudīt dabu un kopā ar tuvajiem cilvēkiem izjust neaizmirstamus mirkļus, piemēram, pagājušo Jauno gadu sagaidījām Ventspilī uz mola tikai divatā — visapkārt viļņu šļakatas, ostā ienāk kuģis, un pa gabalu var vērot svētku salūta raķetes pilsētā. Un ticiet droši — tik netradicionāla Jaungada sagaidīšana vēl ilgi paliks atmiņā!
