Kad koknesietim Elvim pirms trim gadiem vecāki ļāva izvēlēties Ziemassvētku dāvanu, viņš daudz nedomāja, jo jau sen sapņoja par papagaili.
Dāvanu sev viņš iegādājās Jēkabpils veikalā “Depo”. Pakonsultējušies ar pārdevēju, kā atšķirt papagaili pēc dzimuma, viņi nopirka krāšņu “zēnu” un nosauca par Čiko. Taču pēc gada Čiko izdēja olu, tad arī bija skaidrs, ka vārdam jāmaina galotne, un tagad ģimenē ir Čika. Kā jau “jaunkundze”, viņa rūpējas par figūru, tāpēc dod priekšroku svaigiem gurķiem un burkāniem. No banāniem un āboliem gan atsakās. Protams, labprāt ēd arī Eiropas labumus.
Čikai ļoti patīk savs vārds, viņa to pat iemācījās izrunāt un kādu gadu nemitīgi skandināja, pēdējā laikā gan viņai šī nodarbe apnikusi. Toties viņa pazīst mājas iemītniekus pēc balss. Kad no darba pārrodas Elvja māmiņa un sasveicinās ar bērniem, no blakusistabas ar skaļu čiepstēšanu par sevi atgādina arī Čika. Tikai tad, kad pasaka: “Labvakar, Čika!”, viņa apklust.
Kad Čikai apnīk dzīvot būrī, viņu izlaiž palidināties pa istabu. Viņa ir kārtīga “meitene” un zina savu vietu — kad Elvis pastiepj kociņu un teic, ka laiks iet būrī, viņa tā arī dara. Ar viņu visu var sarunāt tikai ar labu.
Kad visi ģimenes locekļi ir aizņemti mājas darbos, Čikai tīk aprunāties ar papagaiļa figūriņu. Tā ir lieliska draudzene — klausās Čikā un neko neiebilst.
