Ilva, aizkraukliete
— Mācības ir vajadzīgas, bet satrauc tas, lai tik netiekam ierauti kādās karadarbībās. Militārās aktivitātes var iedarboties kā provokācija Krievijai. Bieži dzīvē ir tā, ka jebkura darbība rada pretdarbību. Tomēr nedarīt arī nevar, mācības ir nepieciešamas. Esam buferzonā, starp Krieviju un NATO valstīm, arī Latvijas ģeogrāfiskais stāvoklis citiem iekārojams, tāpēc sevi jāmācās aizstāvēt.
Gunta un Edgars no Aizkraukles
— Par militārajām mācībām mēs nedomājām, šobrīd ir citas lietas aktualitātes. Mācības svarīgas ir tiem, kas cīnās par mūsu tēvzemes drošību — zemessargiem, Nacionālo bruņoto spēku karavīriem. Ja vajadzētu izvēlēties, kurai nozarei piešķirt vairāk budžeta līdzekļu, būtu par sociālo aprūpi.
Pāvels Aizkrauklē
— Domāju, šajā gadījumā mēs kā valsts vairāk tērējam nekā iegūstam. Lielas jēgas no šādām darbībām nav. Profesionālais militārais dienests Latvijā nav pirmo gadu, un šīs mācības varētu saukt par lieliski organizētu reklāmas kampaņu, jau papildus iepriekš organizētajām ar saukļiem “Nāc strādāt Bruņotajos spēkos!”. Vai mēs esam tik ļoti militāra valsts? Ja valstij ir savas rezerves, ar kurām spēlēties, labi, bet, manuprāt, šobrīd ir daudz akūtākas nozares, kurās rīkot kampaņas, ieguldīt budžeta līdzekļus, kas dotu lielāku pievienoto vērtību. No otras puses, nevajag raustīt to, ko nevajag. Vai NATO būs mūsu pusē, vai Krievija ilgi domās, ja apsvērs uzbrukt? ◆
