Rīt ir Starptautiskā invalīdu diena. Tās dibinātāja — Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību komisija — aicina dalībvalstis šai dienai pievērst īpašu uzmanību, lai panāktu, ka invalīdi var pilnībā un vienlīdzīgi izmantot savas cilvēktiesības un kļūt par sabiedrības daļu. Skan jau labi, bet kā notiek dzīvē? Vai invalīdi vienmēr var justies kā daļa sabiedrības, kādas ir viņu iespējas un vai šajos cilvēkos ir ieklausījušies tie, kuriem to vajadzētu darīt?
Decembra sākumā daudzās pašvaldībās rīko pasākumus invalīdiem, Ziemassvētkos — eglītes, un šajos sarīkojumos “apspriež” viņu vajadzības. Protams, ir dažādas nevalstiskās un sabiedriskās organizācijas, biedrības, kas aizstāv invalīdu tiesības. Bet kas patiesībā notiek ar šiem cilvēkiem ikdienā? Ja invalīds spēj staigāt un pats var aizbraukt kaut vai iepirkties, tad viņš invalīdiem paredzētajā stāvvietā bieži vien ieraudzīs kādu lepnu automašīnu, kas viņu jau apsteigusi. Cik daudz ir iestāžu, kurās invalīdi ratiņkrēslos var iekļūt? Cik daudzos veikalos, pašvaldībās, kultūras namos un skolās? Vai šādā situācijā varam spriedelēt par integrēšanos, par to, ka viņi ir sabiedrības daļa, ka esam vienlīdzīgi? Cik daudz starp mums ir cilvēku, kuri spiesti dzīvot “četrās sienās”, ir atkarīgi no līdzcilvēkiem un viņu attieksmes? Aizkraukles rajonā 2007. gadā reģistrēts pusotrs tūkstotis invalīdu no 15 gadu vecuma. Svaigs gaiss, lietus, sniegs un vasaras saule viņiem ir nesasniedzami kaut kur tālu, aiz loga. Par “vienlīdzību” liecina arī tas, ka paralimpisko spēļu medaļnieki saņēma piecas reizes mazākas prēmijas nekā olimpisko medaļu ieguvēji, un šajā lēmumā neesot nekā diskriminējoša…
Atceros, kā pirms diviem gadiem Neretas pagastā invalīdiem rīkotajā pasākumā sociālais darbinieks Aldis Ozarskis skumji secināja, ka uz šādiem pasākumiem katru gadu ierodas arvien mazāk neretiešu. Lielākā daļa cilvēku, kuriem patiešām būtu vajadzīga vismaz šī viena svētku diena gadā, lai satiktos ar līdzīgiem cilvēkiem, vairs nespēj pārvietoties. Arvien vairāk pieaug guļošo invalīdu skaits. Vai viena diena gadā, kaut arī viņiem vien veltīta, mainīs šo cilvēku ikdienu?
