Minimālās darba algas noteikšana ir katras nacionālās valsts kompetencē, un nav tāda ES noteiktā darba algas minimuma.
Minimālās darba algas noteikšana ir katras nacionālās valsts kompetencē, un nav tāda ES noteiktā darba algas minimuma. Turklāt ne visās Eiropas Savienības dalībvalstīs ir obligāta minimālā mēnešalga vai stundu likme. Ar likumu tā ir noteikta deviņās valstīs.
Tādējādi tikai Latvijas likumdošana noteiks minimālo darba algu. Pašlaik Darba likuma 61. pants nosaka — “minimālā darba alga nedrīkst būt mazāka par valsts noteikto minimumu” un ka “minimālo mēneša darba algu normālā darba laika ietvaros, kā arī minimālo stundas tarifa likmi nosaka Ministru kabinets”.
Vēl nav izveidota kārtība un kritēriji, pēc kuriem noteikt tādu vai citādu minimālās algas lielumu. Labklājības ministrija (LM) sagatavojusi MK noteikumu projektu “Par minimālās algas noteikšanas un pārskatīšanas kārtību”. Tajā ierosināts minimālo darba algu noteikt 50% apmērā no tautsaimniecībā nodarbināto mēneša vidējās darba algas.
Otrs būtiskākais ierosinājums ir tas, ka par minimālo algu jāvienojas sociālajiem partneriem — piemēram, arodbiedrībām ar Darba devēju konfederāciju. Šāda vienošanās jau ir celtniecības nozarē, kas panākusi, ka celtniekiem minimālā alga nedrīkst būt zemāka par Ls 160. Līdzīgas vienošanās varētu būt arī citās nozarēs, un tad valsts iejaukšanās vairs nebūs nepieciešama.
Minimālās mēnešalgas palielināšana vai pieskaņošana nav saistāma ar iestāšanos ES, bet gan ar pavisam citiem faktoriem — strādājošo vidējo darba algu. Palielinoties konkurencei darba tirgū un Latvijai iekļaujoties ES koptirgū, iespējams, nedaudz palielināsies gan patēriņa cenas (3—10%), gan arī darba algas (3—5% gadā) un tātad arī minimālā alga.
