Kristīne
Klintainē
— Kopā ar deju kolektīvu esmu bijusi daudzos svētkos, arī pēdējos. Sajūtas ir labas, un, protams, ka tās pietrūktu gan kā dalībniecei, gan kā skatītājai. Pietrūkst kopā būšanas arī tiem, kas bauda svētkus, koncertus, nemaz nerunājot par pašiem dejotājiem, kas tagad pārdzīvo, ka nevar satikties. Svētki nozīmē arī jaunas satikšanās, iepazīšanās. Baidos par to, ka tagad, kad visi būs pieraduši sēdēt mājās, nedarīt, negribēs vairs darīt, kad tas būs atļauts.
Guna
Aizkrauklē
— Saglabāt noteikti ir būtiski, nedomāju, ka pandēmijas dēļ tie varētu pazust. Būs vēl labāki laiki un svētki atgriezīsies, ja ne šogad, tad citu gadu. Svētki ir tas, ar ko mēs izceļamies pasaules mērogā. Tik ilgi esam tos kopuši, nesuši, un kaut kādas pandēmijas dēļ tie nevar pazust. Ikdienā esam kā saskaldīti, katrs par sevi, bet svētki dod kopības sajūtu.
Anita
Staburaga pagastā
— Agrāk dziedāju trīs koros un piedalījos arī Latvijas bērnu un jauniešu folkloras svētkos “Pulkā eimu, pulkā teku”. Tautasdejās mani 1. klasē izbrāķēja, jutos aizvainota, metos iekšā ansambļos, koros. Arī pašlaik Dziesmu un deju svētku tradīcija man ir būtiska. Uzskatu, ka tas ir mūsu latviskās kultūras pamatu pamats. Esmu izvēlējusies lasīt Latvijas Dievturu sadraudzes vadoņa Valda Celma grāmatu. Labi, ka Latvijā ir skolas, kurās uztur latvisko garu, vēl labāk, ja bez dziesmu un deju kopas ir folkloras kopa.
