Nobeigums. Tad mūsu gaitas atkal šķīrās, bet, kad es pēc Storožiščas ierados Cēsīs, Valters tur strādāja par tirdzniecības mācekli J. Kampara grāmatu un sēklu tirgotavā.
Nobeigums. Sākums 19. jūlijā.
Tad mūsu gaitas atkal šķīrās, bet, kad es pēc Storožiščas ierados Cēsīs, Valters tur strādāja par tirdzniecības mācekli J. Kampara grāmatu un sēklu tirgotavā. Turējāmies atkal kopā un kopīgi arī iepeldējām revolucionāros. Es tāds kā piektais rats maisījos arī tajā sociāldemokrātu savienībā, braucu līdzi uz aģitācijas sapulcēm, palīdzēju laukos “gāzt” pagastvaldes un dibināt izpildu komitejas un vietām pat vingrinājos par sapulču runātāju. Ar Runci—Arni aizbraucām divi vien uz Kārļu pagastu un “slēdzām” muižas krogu, atņemdami zilo patentu un piekodinādami vairs nepārdot alkoholu. Kad uznāca reakcija, mēs abi ar Valteru nodzīvojām trīs nedēļas kādās dzirnavās, bet tad katrs par sevi atgriezāmies dzimtajā Odzienā, pavadījām visu 1906. gadu mežos, siena šķūņos, rijās un pirtīs, kļuvām pilntiesīgi mežabrāļi, bet 1907. gada sākumā atkal šķīrāmies. Es aizbraucu uz Pēterburgu, viņš uz Rīgu un vēlāk arī uz Pēterburgu. Es ar savu pilnu vārdu nebiju pazīstams un netiku meklēts, jo Cēsīs mani sauca par A. Cirvīti, tāpēc no apcietināšanas izvairījos, bet Valteru gan apcietināja, 1908. gadā Rīgā tiesāja un sodīja ar 2 gadiem cietumā. Šo sodu viņš izcieta, bet bija saslimis ar diloni un 1911. gadā nomira. “Jaunā Dienas Lapa” viņam Rīgā sarīkoja krāšņas bēres. Apbedīts Meža kapos. Viņa raksti un dzejoļi sakopojumā nav iznākuši. Ap 1910.—1911. gadu “Jaunās Dienas Lapas” aprindās V. Zemdegas vārdam bija laba skaņa. (..)
Mani 1905./1906. gada notikumu vilnis aizskaloja Pēterburgā, un ar tālāko mācīšanos nekas vairs neiznāca. Vēl mēģināju gan kaut ko darīt, iestājos arī par brīvklausītāju M. Pobedinska augstākajos komerczinību kursos, pavirši noklausījos 2 semestrus, cik atļāva maizes pelnīšanas darbs, tad arī tas bija jāpārtrauc.
Pēterburgā biju “kantorščik”, latviski — biroja ierēdnis vairākos kantoros, ar citu tautiešu palīdzību 1907. gada rudenī iekļuvu grāmatu tirdzniecības Kultūras galvenajā kantorī Ņevas prospektā 28. Tā bija lielfirma, Leipcigas Meijera bibliogrāfiskā institūta filiāle visai Krievijai, un pārdeva uz nomaksu plašos literatūras darbus. Veikals gāja ļoti labi. Galvenajā kantorī nostrādāju līdz 1909. gada maijam, tad mani pārcēla uz Kazaņas filiāli, un es Ziemeļu Palmīru atstāju.
Tajā tatāru pilsētā pie Volgas es nodzīvoju līdz vēlam rudenim, kad mani iesauca cara armijā un nosūtīja uz 93. krievu armijas kājnieku pulku Pleskavā. (..)
Dažu mēnešu cīņas frontē, Jura krusts, ievainojumi un sekojošais gūstniecības laiks Vācijā ir tādi dzīves posmi, ko netīk atcerēties. Fizioloģiski vienaldzīgs, varbūt arī mazliet patīkams ir trīsarpusgadīgais dzīves posms, ko pavadīju par strādnieku lauku darbos pie kāda Rietumprūsijas zemnieka Vislas krastos. Tas aprakstīts garākā sacerējumā “Vācu gūstā” un iespiests žurnālā “Aizsargs” 1922. gada 2. — 12. burtnīcā.
No gūsta izdevās atgriezties tikai 1919. gada jūlijā, kad Cēsu kaujas bija jau garām, noslēgts Strazdumuižas pamiers un demarkācijas līnija bija starp Olaini un Dalbi, kur mūsu gūstekņu ešelonam arī bija jāiet cauri. Pie Olaines ieraudzīju pirmos latviešu nacionālos karavīrus, bruņotus šautenēm, bet slikti ģērbtus un basām kājām. Sirds ietrīcējās, pirksti nodrebēja… Taču arī manā iekšienē pacēlās griezīgs sūrums par visu, ko pats biju izcietis gūstā, ko cietuši mani senči, par Piekto gadu, par cietumiem, nāvi un trimdu. Varbūt arī man izdosies kādreiz tikt fricim klāt, kaut vai zobiem pie rīkles…
Nokļuvu pie savējiem Odzienā. Tie arī bija pārdzīvojuši frontes tuvumu, vāciešu okupāciju, lielinieku pirmos, tribulīgos un trakos iznīcināšanas laikus. Dzīvus gan atradu visus, atkalredzēšanās prieks bija liels.
Tomēr tur palikt un nezin ko gaidīt nevarēju. Dzimtenei bija vajadzīgi spēcīgi dēli. Vērsos Apsardzības ministrijā Rīgā un tur mani tūlīt pieņēma tēvijas dienestā kapteinis Arvīds Līberts, vēlāk pulkvedis, 8. pulka komandieris, karaskolas lektors un konversācijas vārdnīcas līdzstrādnieks. Tikko sāku tur strādāt, kad sākās Bermonta—Golca uzbrukums Rīgai. Mana izrēķināšanās griba guva reālu veidu. Vissmagākajā stundā pieteicos un iestājos tā sauktajā Studentu bataljonā, kura cīņu stundas 9.—10. oktobra naktī pie Rīgas tiltiem jau iegājušas Latvijas tapšanas vēsturē, tāpat frontes turēšana pie Daugavas augšpus tiltiem, pārgājiens pa ledu no Lucavsalas uz Bišumuižu un tālāk. Vēlāk arī mans vārds bija starp tiem astoņiem Studentu bataljona karavīriem, ko dokumentēja par cienīgiem saņemt Lāčplēša kara ordeni.
Šo vēsturisko cīņu aprakstus esmu pūlējies sakārtot un saglabāt vēsturei pazīstamās 38 autoru grāmatas “Daugavas sargi” veidā, kur manai spalvai pieder vairāki raksti. Šī grāmata tagad laikam jau uzskatāma par bibliogrāfisku retumu.
Pēc Bermonta—Golca sakaušanas priekšniecība aizkomandēja mani atpakaļ Apsardzības ministrijā.
Tajā laikā Aleksandrs Plensners nodibināja laikrakstu “Latvijas Kareivis”, kur arī es sāku līdzdarboties. Redakcijas kolēģijā par atsevišķiem nozaru vadītājiem skaitījās vēl Aleksandrs (īstajā vārdā Jēkabs) Grīns, Alberts Zalts un Viktors Eglītis. Izņemot Eglīti, visi pārējie toreiz skaitījās aktīvajā dienestā un staigāja formās. Sevišķi bieži ciemiņi tur bija arī Pāvils Rozītis, Kārlis Jēkabsons, Edvarts Virza (grūtsirdībā atceros šos tagad jau nelaiķus!), viens ļoti kluss jauneklis pelēkā krievu kareivju šinelī — Pēteris Ērmanis. Toreiz “Latvijas Kareivis” mitinājās Parka ielā 6. Aiz redakcijas un kantora telpām tur bija tāda klusa istaba gandrīz bez mēbelēm, tumša un drūma. Bieži mēs tur savilkām krēslus un solus, no kastēm improvizējām galdu, sanesām alkohola pudeles, alus traukus, uzkožamos, tad sasēdāmies, kā varēdami, un turējām tādus kā tuvināšanās vakarus. Gandrīz nekad tādās reizēs neiztrūka mākslinieks Romans Suta un, ja turpat sēdēja arī Viktors Eglītis, tad radās ļoti gudri un man pilnīgi nesaprotami strīdi par mākslu. Pāvils Rozītis bārstīja asprātības un Kaukāza anekdotes (viņš kara laiku bija pavadījis Kaukāzā, tāpat kā Jaunsudrabiņš), Kārlis Jēkabsons allaž mēdza rādīt citiem kādu jaunu dzejas pērli, Rozītis viņam jau toreiz piedēvēja dzejnieku karaļa titulu, kas tā arī palika ilgi. Virza pēc piektā vai sestā malka kāpa uz kāda sēžamā un pravieša balsī runāja prozā un dzejā par latviešu strēlniekiem. Pats Plensners un Grīns ieskatījās pie mums reti, Zalts gandrīz nekad — viņiem vakaros bija redakcijā darba pilna rokas. Ja klāt gadījās Pēteris Ērmanis, viņš gandrīz nebija manāms — alkoholu nebaudīja. Vienā tādā decembra vakarā es turpat uz improvizētā galda sacerēju piemiņas rindas ministram Jānim Zālītim, kurš pirms gada bija piepulcināts senčiem (mira 09.12.1919.) un “nodots tautas piemiņai” (paša Zālīša izgudrots un tautā iegājies izteiciens). Bohēmiski jauki un neaizmirstami bija tie vakari Parka ielas redakcijā 1920./1921. gadā. Šajā vietā vēl dzīvajiem jājautā profesora Jāzepa Vītola vārdiem: “Vai atceries? Vai atceries?”.
Mans vārds atklātībā parādījās tomēr ne “Latvijas Kareivī”, bet gan “Latvijas Sargā”, ko toreiz vadīja Arturs Kroders. Tas bija dzejolis “Brāļiem kaujas laukā”, iespiests 1919. gada decembrī. “Latvijas Kareivis” sāka iznākt tikai 1920. gada sākumā, un tur tad nu manu spontāno dzejošanas mākslu ļoti stingri un lietišķi sijāja literārās daļas vadītājs Viktors Eglītis. Viņš ir mans skolotājs, viņam esmu pateicīgs vēl šodien. Bet Pāvils Rozītis man uz kādu nedēļu aizdeva slaveno Šimanska rakstniecības teoriju krievu valodā (otra tāda eksemplāra Rīgā toreiz nebija!), kur es steigā centos iestudēt visas formas. Pēc tam esmu rakstījis gan decīmas, gan oktāvas, sekstīnas, tercīnas, sonetus (un nevienu trioletu), bet vismīļākais man kļuva aleksandrīnietis (Spensera pants). Šajā formā man dzejoļu ir vairāk par kuru katru latviešu dzejnieku, ko gan neviens kritiķis un literatūrvēsturnieks nav ievērojis, jo mani 200 dzejoļu nav krājumā iznākuši, tāpēc grūti pārskatāmi. Sagatavotais kopojums gan bija nodots izdevējam Jānim Rozem 1939. gadā, bet Rozi “pārvietoja” nākamajā gadā nezin kur, grāmata neiznāca, Rozes dēli manuskriptu nevarēja sameklēt un tā tālāk, un tā tālāk. Restaurēt nav iespējams, norakstu nav, bibliotēkas nav pieejamas. Ja arī viss liekas zudis, tomēr aptumšot un izdzēst no rakstiem un vārdiem nevar ne mani, ne manu tautu, ne tās vēsturi. Šajā ziņā arī vēsturiskais materiālisms ir bezspēcīgs. Tiem vārds ir dots “tomēr”, kā teica Rainis.
Šajā īsajā rakstā paliks neizteikts ļoti daudz, ko pašlaik atmiņās un atziņās kārtoju kādā lielākā darbā. To esmu iecerējis ne vien kā autobiogrāfisku bibliogrāfisku krājumu, bet galvenokārt gribu censties sakopot Latvijas vēsturei tādus materiālus, kādu daudziem nav. Lai Dievs dod tikai arī turpmāk tādu pašu labu veselību!
