Es aprecējos 1921. gada 17. decembrī ar Ernestīni Ozoliņu.
(1. turpinājums. Sākums 19. jūlijā.)
Es aprecējos 1921. gada 17. decembrī ar Ernestīni Ozoliņu. Viņa bija kādreizējā Kārļu muižas dārznieka Ozoliņa meita. Viņas tēvu nogalināja boļševiki Cēsu cietumā kopā ar citiem 1919. gada janvārī. Tagad mēs te, trimdā, esam visa ģimene: mēs, vecie, dēls Ziedonis un meita Rasma (dzim. 1928. g. 17. aprīlī). Pagājušajos Ziemassvētkos nosvinējām sudraba kāzas.
Es esmu grūti audzis, smaga bija mūsu bērnība daudzbērnu kalpa ģimenē. Kad lasu Jaunsudrabiņa “Balto grāmatu”, liekas, tur gandrīz viss līdzīgs manam dzīvesstāstam. Bet grūtībās esmu stipri rūdījies, tāpēc man vēl šodien laba veselība. Arī četri ievainojumi trijos karos nav neko iedragājuši, tikai labā roka palikusi drusku līka. Sešu ar pusi gadu vecumā sāku iet ganos, vienu vasaru ar cūkām, sešas ar govīm, vienmēr pie svešiem. Kad savas bērnības gaitas kādreiz pārrunājām ar kara biedru Kārli Mellupu (dr. Pigors), viņš mani allaž zoboja: “Tev izglītība nav sistemātiski vienota, tu neesi ganījis zosis.”
Zosis tiešām neesmu ganījis: Odzienas un Vietalvas novadā saimnieki zosis neturēja.
Lai arī cik vienkārša un smaga bijusi mana bērnība un arī turpmākā dzīve, es esmu tomēr bezgala pateicīgs Dievam un liktenim par dzīvi taisni šajā vēstures laikmetā. Neesmu bijis klāt pie līksts ciršanas brīvās Latvijas šūpulim (biju gūstā Vāczemē), bet šūpulim gan, un mazajai meitai esmu stāvējis sargos un kūmās — ar ieroci vienā, spalvu otrā rokā. Tie gadi no 1919. līdz 1925. ir tik piedzīvojumu bagāti, līdzdalība un darbība kopā ar izciliem valsts cēlājiem tik pilna vērtīgu, dārgu un jauku atmiņu, ka pietiek visam mūžam un daudz ko ceru atstāt rakstītā veidā nākošajām paaudzēm. Es pateicos tev, mans senču Dievs, Laima un Māra, ka likāt man dzīvot taisni tajā laikā! To dienu, mēnešu un pirmo brīvas valsts gadu notikumi, prieks, cerība, pašapziņa un laime ir tik lieli, tik vienreizēji un svēti, ka viņi nezudīs un nebeigsies nekad. Tagadējā situācija ir pārejoša, tā ir uzspiesta un mākslīgi viltota, tāda pastāvēt nevar, jo pretdabīgais nekad nav mūžīgs. Šajā atmiņu priekā un spēkā mēs dzīvojam visi — es, tu, mēs un jūs, visa mūsu mūžīgā tauta.
Nezinu, kā cēlušās manas slāpes pēc izglītības. Vai tās iedzimtas vai radušās Odzienas un Vietalvas atmodas kustības ietekmē (ko tur uzpūta un vadīja izcilais atmodas laiku darbinieks Juris Kalniņš—Prātkopis), to neesmu centies izpētīt. Toreiz bija tā: mācīties un mācīties, vienalga ko un kādā skolā, bet tikai vienmēr vairāk. Man vienmēr bija tā īpašība, ko bērnības dienā visi apzīmēja ar trim četriem vārdiem — “tam puikam viegla galva”. Sākās ar Odzienas pagastskolu — četras ziemas un vienu vasaru. Odzienas divu paaudžu skolotājs Pēteris Mūsiņš mācīja ne vien pēc programmas, bet arī virs tās, mazliet pat fiziku, dabas zinības un vācu valodu. Mācību valoda toreiz bija krievu, bet ar valodām man allaž labi veicies.
Man bija četrpadsmit gadu, es strādāju jau par puspuisi Odzienas Jaunzemjos, kad “Pēterburgas Avīzēs” izlasīju korespondenci par kādu zemkopības skolu Krievijā, Smoļenskas guberņā, Storoziščā, kur uzņemot arī latviešus “uz kroņa rēķina”. Izrakstīju programmu un dabūju zināt, ka konkursa eksāmeni būšot 1902. gada 26. augustā. Nu radās tādas alkas pēc skolas, ka nevarēja mani vairs mājās noturēt ne tēvs, ne saimnieks. Man nebija ne naudas, ne labāka apģērba. Pat ceļam māte varēja ielikt man kulītē vien pusklaipu maizes, dažas ceptas gaļas šķēles, divas olas un piciņu sviesta. Tēvam bija tikai pieci rubļi naudas, biļete izmaksāja četri, un to piekto viņš man iedeva līdzi. Mēs kājām aizgājām uz Pļaviņām, kur es savā mūžiņā vēl nebiju bijis. Arī dzelzceļa vilcienu vēl nebiju redzējis. Tomēr es aizbraucu, man jābrauc uz palikšanu tanī skolā, jo atpakaļ braukt es nedrīkstēju un atceļam nebija arī naudas. Tēvs kaldināja praktiskus plānus: “Izmācīsies tur, tad tiksi kaut kur par muižkungu Krievzemē, pelnīsi varbūt 25 rubļus mēnesī, varēsi sākt jau mums palīdzēt…”.
Eksāmenus izturēju, skolā iestājos un paliku tur divus gadus. Vasarā mācību nebija, tikai praktiskie darbi laukā, pļavā, laidarā, cūkkūtī, pienotavā, dārzniecībā, bišu dravā utt. Ziemā bija 6 stundas klasē un 4 stundas praksē. Skolotāju personāls bija ļoti labs, man viņi palikuši labā atmiņā kā krievu ideālisti. Latviešu zēnu bijām divpadsmit, mans labākais draugs bija Kārlis Arturs Lečmanis no Olaines. Pēc kādiem divdesmit gadien satiku viņu Rīgā, bija arī jau izkarojies latviešu strēlniekos, kur sasniedzis kapteiņa pakāpi, bet pēc Latvijas nodibināšanas aizgājis saimniekot savās lauku mājās Kurzemē. Trimdā arī esmu dzirdējis viņa vārdu.
Muižkungs no manis neiznāca. Atkal radās alkas pēc izglītības. 1904. gadā, pārbraucis no Smoļenskas, tūlīt aizsūtīju Kārlim Milleram, slavenās Millera privātās reālskolas īpašniekam Cēsīs, lūgumu uzņemt mani reālskolā bez maksas. Saņēmu noraidošu atbildi. Tad mērīju 80 verstu kājām no Odzienas uz Cēsīm, sameklēju Millera tēvu un raudādams lūdzos viņu uzņemt mani skolā bez maksas, jo vajadzīgo 60 rubļu man nebija. Beigās es viņam laikam biju paticis, viņš manai uzņemšanai piekrita, bet ar noteikumu, ka man jābūt katrā klasē katrā semestrī pirmajam skolēnam un tad vēl jāpiepalīdz vājākajiem skolēniem krievu valodas mācībās. To es svēti solījos un svēti arī pildīju.
(Turpinājums sekos.)
