VDK arhīva saturs ir jāpublisko tāds, kāds tas ir. Precīzāk — to vajadzēja izdarīt jau sen. Pirmkārt, kaut vai patiesības vārdā. Taisnība, lai kāda tā būtu, vienmēr ir izaugsmes jautājums. Savukārt uz meliem būvēts dzīves ceļš ir destruktīvs. Visticamāk, ja tā saucamajiem “čekas maisiem” gals būtu vaļā, sen jau būtu atbrīvojušies no ietekmīgām un valstij nevēlamām figūrām valstiskos amatos. Paraugoties pagātnē, būtu sapratuši, kas mēs esam un gribam vai negribam būt. Tad kādā valstī gribam dzīvot? — jautājums svarīgs arī šodien. Balstītā uz patiesību un zināšanām par vēsturi vai “melu impērijā”. Manuprāt, šīs patiesības moments ir ļoti svarīgs, lai virzītos uz priekšu. Tas ir tikpat svarīgs kā likums bērniem ģimenē — mēs nemelojam, nesitam, nezogam!
Lai gan lēni, pēc lielām diskusijām esam vienojušies, ka VDK arhīvu līdz nākamā gada maijam pētīs zinātnieki, pēc tam dokumenti Ministru kabineta noteiktajā kārtībā būs publiski pieejami, bet man ir bažas par to, kā tas tiks izdarīts: kas un kāpēc, kā tiks revidēts — vai kāda informācija tiks izņemta ārā, slēpta? Iespējams, bažām nav pamata, bet aicinājums ‘‘čekas maisus” nodot atklātībai izskanējis tik sen, bet galavārds par to vienmēr piederējis politiķiem, ka zudusi ticība, ka patiesība nāks gaismā. Man arī šķiet, ka jautājums par “čekas maisu” publiskošanu nekādā gadījumā nav politiķu kompetencē, bet tautas vai zinātnieku, vēsturnieku. Derdzas valstsvīru diskusijas par šo tēmu, jo viņu argumenti — tauta nesapratīs, sāksies raganu medības — taču nepārliecina. Sabiedrībā jau sen ir zināmi cilvēki, kuri bijuši saistīti ar čeku. Pirmkārt, nekas viņiem nav noticis. Otrkārt, cik daudziem no mums interesē svešu cilvēku likteņi? Protams, jādomā par to, kas notiks pēc “čekas maisu” atvēršanas, bet Lietuvā un Igaunijā šis jautājums jau ir atrisināts un arhīvi ir atvērti, nekas slikts valstī tāpēc nav atgadījies.
Aicinātu katru padomāt, ko man personīgi dos VDK arhīva dokumentu publiskošana? “Čekas maisu” tēma tik ilgi cilāta, apmuļļāta, ka “maisu atvēršana” ir kļuvusi par tādu kā cīņas finālu. Un, redzot šo muļļāšanos, nākas vaicāt — vai Latvijā pirms un pēc čekas ir kas būtiski mainījies? Tāpēc diena, kad spēsim ieskatīties šai patiesībai acīs, būs mūsu tautas svētdiena. ◆
