Pirmssvētku laikā man sirds ir izslāpusi pēc kaut kā cēla, nezināma. Visi skraida pa veikaliem, kaut kur steidzas, bet es meklēju internetā, kā varētu apslāpēt savu sirds ugunsgrēku. Taču tur lielākoties tikai padomi, kā labāk izcept piparkūkas, kādu dāvanu izvēlēties, kā galdu saklāt, bet man tas ir vienaldzīgi. Ziemassvētki taču nav dabas stihija, un man tie nav pārsteigums. Es zinu, ka neatkarīgi no manas gribas tie būs.
Un tad starp desmitiem rakstu es ieraudzīju kaut ko sev: “15 veidi, kā pirmssvētku laikā kļūt par labāku cilvēku”. Viens no ieteikumiem bija “Izcep cepumus vai glazūrkēksiņus un pacienā ar tiem kolēģus…” Ar ko tas beidzās? Visām kolēģēm diēta, un uz maniem kēksiņiem viņas pat neskatījās. Apēdu pati. Nemetīs jau labu mantu ārā.
Pēc viena no ieteikumiem nosūtīju anonīmu Ziemassvētku kartīti kolēģim un visu laiku vēroju, kā viņš uzvedīsies. Bet viņš… to izlasīja un ielidināja atvilktnē. It kā manis nebūtu.
Nopērkot kafiju līdzi ņemšanai, samaksā par vēl divām tasēm un palūdz pārdevējai tās nākamajiem pircējiem atdot par brīvu — tā bija rakstīts ieteikumos. Mans eksperiments neizdevās. Pārdevēja laikam nodomāja, ka ar mani kaijas sarunājas.
Nolēmu izmēģināt visvieglāko ieteikumu: “Uzsmaidi svešiniekiem un novēli pārdevējām veikalos priecīgus svētkus!” Kad vakar autobusu pieturā ieraudzīju vīrieti, kurš līdzīgs manam jaunības dienu elkam Alenam Delonam, un uzsmaidīju, viņš man veltīja tādu skatienu, ka es jutos kā skudriņa žirafes priekšā. Mana pašapziņa bija sagrauta, bet es tomēr gāju pildīt savu misiju un veikalā pārdevējai klusi novēlēju priecīgus svētkus. Bet viņa man jautāja: “Ko jums vajag? Runājiet skaļāk!” Kas to būtu domājis, ka tik grūti būt labam cilvēkam. ◆
