Talsu rajona tiesa Ģibuļu pagasta iedzīvotājai, kura nežēlīgi izturējās pret vairākiem desmitiem šķirnes suņu, piesprieda desmit mēnešu cietumsodu, nosakot, ka tas izciešams daļēji slēgta tipa cietumā.
Talsu rajona tiesa Ģibuļu pagasta iedzīvotājai, kura nežēlīgi izturējās pret vairākiem desmitiem šķirnes suņu, piesprieda desmit mēnešu cietumsodu, nosakot, ka tas izciešams daļēji slēgta tipa cietumā. Dzīvnieku turēšana sievietei bija bizness, viņa darbojās pēc principa “vairāk kucēnu — vairāk naudas”, ignorējot jebkādas ētikas un likuma normas. Pati dzīvnieku mocītāja gan uzskata, ka neko sliktu nav darījusi, tas, ka suņiem nedeva ēst, dzert, piesēja viņus atkritumos un sita, dzīvnieku biznesā esot normāla parādība. Diemžēl šādu vietējo “bušmeistaru” pietiek katrā apdzīvotā vietā, izņēmums nav arī Aizkraukle. Kaut te par skandaloziem dzīvnieku spīdzināšanas gadījumiem dzirdējuši neesam, tas nenozīmē, ka tādu nav. Ne tik sen nejauši garāmgājēji mežiņā atrada pie koka piesietu novārdzinātu suni. Dzīvnieku tur bija pametis īpašnieks, nolemjot viņu bada nāvei. Tikai līdzjūtīgu cilvēku izglābts, suns atkopās un nu dzīvo jaunās mājās. Bet īpašnieku par nodarīto nesodīja — neesot iemesla, jo suns taču dzīvs. Tādus gadījumus var minēt vēl un vēl, jo cilvēku nežēlībai nav robežu.
Dīvainākais, ka nevienai valsts vai pašvaldības institūcijai dzīvnieku liktenis nerūp. Formāli valstī darbojas Dzīvnieku aizsardzības likums, pašvaldībās pieņemti dzīvnieku turēšanas noteikumi, bet nav mehānisma, kā tos ieviest dzīvē. Policija mazliet sarosās, ja suns kādu sakož, bet pašvaldības administratīvā komisija, šķiet, tikai tad, ja kāds iedzīvotājs pasūdzas par kaimiņsuņa riešanu. Tas, kādos apstākļos dzīvnieku tur, neinteresē nevienu.
Lietas par dzīvnieku mocīšanu ļoti reti nonāk tiesā. Pat tad sods, kādu saņem dzīvnieku mocītājs, ir tik humāns, ka sašutumā vai raudāt gribas. Desmit mēnešu daļēji slēgtā cietumā! Cilvēks, kurš spīdzinājis dzīvniekus, lai piepildītu savu maciņu, nu atpūtīsies valsts maizē. Manuprāt, īstais sods šādam indivīdam būtu likt strādāt dzīvnieku patversmē — vietā, kur izmitina cilvēku mocītos, likteņa varā pamestos dzīvniekus. Varbūt tas liktu aizdomāties, cik nežēlīgi mēdzam izturēties pret tiem, kurus pieradinām.
