Labklājības ministrijas sociālās palīdzības fonda darbinieki sākuši izmeklēšanu par notikušo incidentu bērnu aprūpes centrā “Pļavnieki” Rīgā.
Labklājības ministrijas sociālās palīdzības fonda darbinieki sākuši izmeklēšanu par notikušo incidentu bērnu aprūpes centrā “Pļavnieki” Rīgā. Tur kāda aukle Jolanta naktī piekāvusi deviņus mēnešus vecu meitenīti, kura viņu traucējusi, jo raudājusi. Aukle savu vainu atzinusi. Līdz izmeklēšanas beigām no darba atbrīvota gan Jolanta, gan vēl divas aprūpes centra darbinieces.
Ne pirmais, ne pēdējais šāds notikums, pēc kura kārtējo reizi pārliecināmies, cik mūsu sabiedrība ir cietsirdīga un degradējusies. Īpaši drausmīgi, ja bērnu sit sieviete, kuras sūtība ir bērnus ne tikai dzemdēt, bet arī mīlēt un audzināt. Mīlestības trūkumu īpaši nedrīkst izjust bērnunamu un aprūpes centru mazie iemītnieki, jo viņiem liktenis jau tā nodarījis pāri.
Ko lai sakām par cietsirdību valsts iestādē, ja bērnus sit pat neskaitāmās ģimenēs un bērnu mocītāji ir viņu dzīvības devēji?
Ar steigu daudz kas likumdošanā jāmaina, lai bērni gan no fiziskiem, gan morāliem pāridarījumiem būtu pasargāti, lai par viņu sišanu un citām mocībām vainīgajiem sods būtu visbargākais. Ja kāda sieviete cietsirdīgi izturas pret bērnu, viņu varētu pat strerilizēt, lai nelaiž pasaulē vairāk mocekļu. Ar vislielāko bardzību jāvēršas arī pret tēviem un audžutēviem, kuri daudzviet seksuāli izmanto savas mazgadīgās meitas.
Zinu Aizkrauklē divas ģimenes, kurās bērnus regulāri sit gan tēvs, gan māte. Kad šajās ģimenēs notiek skandāli, lai nebūtu jādzird bērnu izmisīgie kliedzieni, kaimiņiem jāiet ārā no saviem dzīvokļiem. Par šiem gadījumiem informēju arī vienas ģimenes zēna audzinātāju, bet viņa jau visu zināja. Biju pārsteigta, kad uzzināju, ka tagad klases audzinātāja nedrīkst bērnu apmeklēt mājās bez uzaicinājuma. Tas nozīmē, ka skolotājs nemaz nedrīkst zināt, kādos apstākļos bērns dzīvo. Vai viņam ir sava vieta, kur mācīties, kādi darbi mājās veicami un kā pret viņu izturas vecāki.
Bērni nesaskaņas ģimenē slēpj gan no vienaudžiem, gan skolotājiem. Un neaizsargātajam cilvēkbērnam ar savu vecāku sagādāto “laimīgo bērnību” jātiek galā pašam, kā nu viņš to prot un spēj. Tad nav ko brīnīties, ka bērns jau desmit gadu vecumā klaiņo, smēķē un lieto alkoholiskos dzērienus. Viņš šajā pasaulē jūtas lieks un visu pamests.
