Katram cilvēkam par vārda “tēvs” nozīmi un vērtību ir citāds priekšstats. Reiz kādam jaunietim lūdzu, lai viņš pastāsta savu bērnības sapni.
Katram cilvēkam par vārda “tēvs” nozīmi un vērtību ir citāds priekšstats. Reiz kādam jaunietim lūdzu, lai viņš pastāsta savu bērnības sapni. Viņš teica: “Mans sapnis bija, lai ģimenē atgrieztos tēvs. Es biju laimīgs, kad viņš atnāca ciemos. Tēvs reizēm man deva naudu. Tikai vēlāk sapratu, ka tā bija atpirkšanās. Nezinu, vai tēvs ir sapratis, ka jūtas nevar naudā izmērīt.”
Desmitgadīgajam Jānim tēvs dzīvo kopā ar ģimeni. Un viņš ir zēna autoritāte, par to pārliecinājušās zēna vienaudzes. Jānis ne reizi vien stāstījis, ka tēvs četrreiz pēc kautiņiem komā gulējis slimnīcā, viņš ar draugiem atriebies arī kādam cilvēkam, uzliekot uz ceļa, lai sabrauc automašīna. Cik daudz stāstītajā taisnības, cik fantāzijas — grūti spriest, bet zēna apziņā varonība asociējas tieši ar viņa tēvu. Arī pats Jānis izmēģinājis vicināt dūres. Mazākie bērni raudājuši, pēc tikšanās ar “varoni” palikuši zilumi. Vienīgi, kad pie Jāņa atnākusi klases audzinātāja, lielā vīra dūša saskrējusi biksēs — asaras birušas kā pupas, un viņš neko saprotamu nav varējis paskaidrot.
Ir cilvēki, kurus satiekot kļūst gaiši. Tāds ir Elmārs Baumanis — vīrs, kurš redakcijai atnesa glīti iesietu vairāk nekā 20 lappušu biezu manuskriptu “Pētera Baumaņa 100 gadu jeb ko Dievs no cilvēka prasa”. Tajā viss viņa tēva dzīvesstāsts. — Varbūt kādreiz var publicēt, — piebilda vīrs.
Baumaņa kungs ievadā ar lepnumu raksta, ka viņam bijusi vienreizēja izdevība plecu pie pleca ikdienā būt līdzās krietnam darba darītājam. No tēva viņš iemācījies ikvienu pienākumu darbā un sadzīvē veikt apzinīgi, Dievam par godu un līdzcilvēkiem par svētību.
Manuprāt, laimīga ir tā dzimta, kurā bērni par saviem tēviem var rakstīt tāpat kā Elmārs Baumanis: “Cieņā un pazemībā noliecu galvu ne vien Dieva, bet arī savu vecāku tikumiski pilnvērtīgās personības priekšā.”
