Stāstot par cilvēkiem, vienmēr cenšos atrast dziļāko punktu, “sāli” vai “kaulu” viņa stāstā. Tiesa, ne vienmēr tas izdodas. Ne vienmēr atklāto drīkst publiskot. Tā arī šoreiz — starp “drīkst” un “gribas”. Šīs nedēļas jubilāres staburadzietes Janas Gerhardes stāstā “sāls” man šķita viņas spēja pieņemt vienu no svarīgākajiem lēmumiem dzīvē un kļūt laimīgākai, būt pašai.
Bērnība starp puikām
Ar Janu esam vienaudži, dzimuši septiņdesmito gadu sākumā. Augusi un skolā gājusi Staburaga pagastā. No trim māsām viņa bija jaunākā. Mamma — zootehniķe, tētis — traktorists. Jau sarunas sākumā viņa atklāj vienu no problēmām, ar kuru, iespējams, saskārušies vairāki bērni — mamma vēlējusies puiku. Pat vārds bija izdomāts — Igors. Tāpēc viņas piedzimšanu pavadīja pat sašutums un asaras. Tētis Janu sauca zēna vārdā — par Janci. Jana kaut kādā mērā arī pielāgojās. “Visa bērnība tā arī pagāja starp puišiem — kāpu kokos, spēlēju hokeju. Mežā bija uztaisīta liela būda, un bieži tur dzīvojāmies. Pieļauju, ka vecāki par to nemaz nezināja. Lielajām māsām biju kā pendelis — viņām savas darīšanas, bet man gribējās visu redzēt, zināt.”
Mācības Vīgantes skolā nozīmēja arī darbu LOTOS vienībās — biešu vagu kaplēšanu, siena un skābsiena talkas, lopu ganīšanu. Četrpadsmit gadu vecumā par vasaras darbos nopelnīto naudu nopirkusi pirmo riteni. Starp citu, tas vēl tagad ir darba kārtībā, un pirms pāris gadiem, kad tētis vēl bija dzīvs, ar to braucis.
Vidusskolas laiks pagāja Koknesē. Pēc pamatskolas nejutusi savu aicinājumu un padevusies draudzenes izvēlei. Arī pēc Kokneses skats uz turpmāko dzīvi nekļuva skaidrāks. Divus gadus mācījusies Aizkrauklē Grāmatvedības un finanšu koledžas filiālē un pabeidza to, iegūstot 1. līmeņa augstāko kvalifikāciju grāmatvedībā. Tomēr joprojām nebija pārliecības, ka būt grāmatvedei ir viņas aicinājums. “Man nepatīk ilgstoši, katru dienu sēdēt. Jābūt kustībai. Labāk daru fizisku darbu nekā sēžu pie galda un rakstu papīrus. Tāpēc man ir māja, dārzs, kurā varu izkustēties pēc sirds patikas.”
Varbūt vēl…
Janai ir meita Linda (24), dēls Toms (21) un mazmeitiņa Reičela (2,5). “Reičela pašreiz ir mana dzīves jēga. Dzīvo kopā ar mani Secē. Saku paldies Dievam, ka man ir šī iespēja — redzēt, kā mazbērns no pirmās dienas aug manu acu priekšā. Domāju, katrai omei vai opim tā ir lielākā laime. Nespēju iedomāties, ka bērns dzīvotu kaut kur Anglijā un es neredzētu mazbērnu. Tad laikam brauktu pie viņiem dzīvot.”
Toms ir topošais jūrnieks, vēl gads jāmācās, lai kļūtu par stūrmani. Dēls jau pusgadu jūrā, un mamma saka — ir traki. Decembrī būšot mājās. Linda ir manikīra meistare Rīgā.
No darba un mājas brīvajos brīžos Jana labprāt ceļo. Šogad paspējusi “aizskriet” līdz Maltai, Sanktpēterburgai un arī šur tur pa Latviju. “Tā ir sevis pilnveidošana, izaugšana. Neviens cits, stāstot, rādot bildes, nevar iedot šo sajūtu. Tikai pašam pieredzot.”
Ceļošana saistīta ar šībrīža sirdslietu — līnijdejām grupā “Balzams dvēselei”. Tā darbojas Secē. Pēc desmit tautasdeju kolektīvā “Sēļu zeme” nodejotiem gadiem trešā sezona, kā pievērsusies citādiem deju ritmiem. Neraugoties uz to, viņa atzīst: “Nožēloju, ka aizgāju no tautasdejām. Varbūt vēl…”
Garīga piedzimšana
Rudens ir Janas gadalaiks. Ar krāsām, sēnēm, dzestrumu un rūgti svaigajām smaržām. “Tas mani fascinē, un saulainā rudenī varētu dzīvot visu laiku. Kad manī sakrājas spriedze vai kļūstu īgna, kāpju mašīnā, braucu uz mežu, kaut kur starp Staburagu un Seci. Ir savas vietiņas, kuras izstaigāju, un mājās atbraucu pilnīgi cits cilvēks. Sava veida meditācija. Arī pavasaris man patīk, bet ne karstās, sausās vasaras. Pavasarī gaidu laiku, kad varēs nadziņus ielaist zemē. Visu gan var nopirkt, bet prasās.”
Jana pirms pusotra gada šķīrušies no vīra. No viņa “mantojumā” palicis uzņēmums — pārtikas veikals Staburaga pagasta centrā. Tāpēc vietējie viņu sauc par Saimnieci. “Cik man vienai vajag, pietiek. Ziemā ar apgrozījumu grūtāk, bet vasarā sanāk arī maza peļņa. Esmu apņēmusies divas lietas — lai bērniem ir tiesības (autovadītāja apliecība — aut.) un izglītība, ar kuru pelnīt.”
Pēc šķiršanās sākās jauns dzīves posms. “Likās, ka visa pasaule zem kājām sabrūk. Kā tālāk dzīvot? Pēc nepilna gada sāku saprast, ka dzīve tikai sākas,” stāsta Jana. “Tie, kas sākās, ir mani labākie gadi. Brīva, novērtēju sevi, sapratu, ka varu daudz. Pazuda kompleksi — nevarīgums, nedrošība. Tā ir garīga piedzimšana vai atdzimšana. Jūtos ļoti labi.”
Jana teic, ka svētkus vienmēr sagaida ģimenē. Mamma visu mūžu esot atgādinājusi — jums visām trim māsām dzīvē jāturas kopā. Neviena tuvāka dzīvē jums nebūs. “Nevaru iedomāties, ka mēs savā starpā strīdētos. Tāpēc mana dzimšanas diena šodien nebūs izņēmums.” ◆
