Meža dzīvnieku un cilvēku draudzība bieži vien ir grūti izskaidrojama. Šāda draudzība uz kādu mirkli izveidojās arī starp koknesieti Olgu Stalidzāni un kādu stirnu.
Meža dzīvnieku un cilvēku draudzība bieži vien ir grūti izskaidrojama. Šāda draudzība uz kādu mirkli izveidojās arī starp koknesieti Olgu Stalidzāni un kādu stirnu.
— Tas notika pirms vairākiem gadiem — 2005. gada janvārī pirms lielās vētras, — atceras Olga Stalidzāne. — Tikko biju atnākusi no baznīcas un gāju barot trušus. Skatos — netālu no mājas ganās stirnu bariņš. Dzīvnieki mani pamanīja un metās bēgt, bet viena stirna vēl mirkli pakavējās un tad nāca man klāt. Devos atpakaļ uz pagalmu, bet stirna man sekoja. Pacienāju viņu ar burkāniem. Nākamajā dienā stirna atkal bija netālu no mājas un ļāvās glāstiem. Paaicināju līdzi arī dēlu ar ģimeni. Mazbērniem ļoti patika glaudīt stirnu.
Mūsu draudzība turpinājās trīs nedēļas. Tikai pēc tam, kad garām mūsu mājai biežāk sāka braukāt dažāda tehnika, viņa kļuva tramīgāka, līdz kādu dienu vairs neiznāca no meža. Vēl joprojām ceru, ka pienāks diena, kad mūsu stirna atkal atnāks. Vaicāju medniekiem, kā šāda draudzība varēja izveidoties. Viņi skaidroja, ka, iespējams, stirnu jau no mazotnes kāds cilvēks pieradinājis nebaidīties. Taču iespējams arī cits variants — stirna, jūtot gaidāmo vētru, meklēja drošu patvērumu ārpus meža.
