Pirms gadiem desmit no Latvijas tikai retais brauca strādāt uz ārzemēm. Vēl nebija izputējušas paju sabiedrības un daudzi privātie uzņēmumi.
Pirms gadiem desmit no Latvijas tikai retais brauca strādāt uz ārzemēm. Vēl nebija izputējušas paju sabiedrības un daudzi privātie uzņēmumi. Cilvēkiem bija darbs un alga. Tagad situācija ir pavisam citāda. Latvijā gandrīz nav neviena cilvēka, kuram ārzemēs nestrādātu kāds draugs vai tuvinieks. Īrijā jau izveidojušās palielas latviešu kolonijas. Viesstrādnieki iedzīvojušies, strādā un vairs pat nedomā atgriezties Latvijā. Latvieši ārvalstīs pa šiem gadiem ieguvuši labu slavu, jo viņi ir čakli, godīgi un veic tādus darbus, kurus nedara pat vietējie bezdarbnieki. Par to, kā veicies, pelnot naudu ārzemēs, “Staburagam” stāsta cilvēki, kuri tomēr atgriezušies mājās — Latvijā.
Piedāvā Nodarbinātības dienests
Evita Vīnakalne piedāvājumu strādāt Anglijā saņēma no Nodarbinātības dienesta. Lai cik grūti bija šķirties no ģimenes, īpaši no divgadīgā Enriko un divpadsmitgadīgā Emīla, viņa izlēma braukt, jo tā bija laba izdevība nopelnīt tādu naudu, kādu Latvijā dažu mēnešu laikā nevar saņemt.
Par bērniem mātes prombūtnē rūpējās tēvs Elmārs un vecmāmiņas Skaidrīte un Guntra. Taču, stāstot par prombūtni, jaunās sievietes acīs ir asaras, jo tur viņai visvairāk pietrūcis bērnu mīlestības.
No Neretas vienīgā
Evita šajā braucienā no Neretas devās viena. Anglijā viņa dzīvoja vienā istabiņā ar lietuvieti Rimu. Darba dienas bija garas un smagas, arī uz mājām brīvdienās atbraukt nevarēja, jo brīvā laika bija ļoti maz. Jaunā sieviete ar savējiem sarunājās pa tālruni, bet visvairāk gaidīja vēstules, kurās dēli viņai sūtīja zīmējumus.
Viņa atzīst, ka bijis patīkami apzināties — būs nauda mājas remontam un arī ģimenes vajadzībām. Nedaudz iepazinusi arī Anglijas tradīcijas, taču ilgas pēc mājām bijušas stiprākas par visu.
