17. jūnijs — Latvijas Republikas okupācijas diena.
17. jūnijs — Latvijas Republikas okupācijas diena
Vienīgie liecinieki — dokumenti un fotogrāfijas
Vietalviete Skaidrīte Dūma četrus jaunības gadus pavadījusi Tomskas apgabala Ķeguļģetas rajona Kunajovskā. 1949. gada pavasarī no dzimtenes aizveda viņas māti un brāli, bet Skaidrīti un viņas tēvu — pēc četriem gadiem.
Kad tiekamies, Skaidrītes kundze glītās kaudzītēs sakārtojusi dokumentus, pierakstus un pāris melnbaltu fotogrāfiju, tie ir vienīgie liecinieki tolaik piedzīvotajām sāpēm, pārdzīvojumiem un ilgām pēc dzimtenes. Pāri visam — latvieša sīkstā griba un spēja izdzīvot salā, badā un nicinājumā.
Dzīvo pie radiem
Bišu ģimene dzīvoja tāpat kā citas — Vietalvas pagastā bija saimniecība, lopi, viņiem piederēja 45 hektāri zemes. 1949. gada martā viņu māja bija tukša: “Tēvs bija Rīgā, māte pie kaimiņienes, bet brālis skolā, un no turienes viņu arī paņēma. Puikam tolaik bija tikai desmit gadu, bet karavīri teikuši: ja māte mājās nepārnāks, tad vedīs prom vienu pašu,” atceras Skaidrītes kundze.
Tā viņus aizveda, bet, kad tēvs nokļuva līdz Vietalvas pagastmājai, viņam atbildēja, ka jau par vēlu, ešelons aizgājis, visi aizvesti. Nākamos četrus gadus bēguļojām, dzīvojām pie radiniekiem. Es turpināju mācības Koknesē, tur beidzu 7. klasi, nākamo gadu mācījos Lielvārdē, bet pēc tam divus gadus — Madonā. Četru gadu laikā viss bija pierimis, nedomājām, ka mūs vēl meklēs, lai izvestu. Tēvs strādāja māsas saimniecībā, es mācījos.”
Izved “ģimenes apvienošanai”
Skaidrītes tēvu aizveda 1952. gada 29. novembrī, bet Skaidrīti — 9. decembrī no skolas sola. “Na sojediņeņije semji” (“ģimenes apvienošanai” — aut.) — tāds pamatojums bija dokumentā, ko Skaidrītei, tolaik desmitās klases skolniecei, vajadzēja parakstīt. “Lai nesāktu zagt, viņi mani bez maksas aizvedīšot pie mātes, lai visa ģimene atkal būtu kopā. Kad sacīju, ka pēdējos četrus gadus mani uzturēja un audzināja krustmāte, manī neklausījās,” stāsta vietalviete. Dokumentos bija norādīts “Tomskaja žeļeznaja doroga” (Tomskas dzelzceļš — aut.), tā bija vieta, kur mani jānogādā,” atceras Skaidrīte.
Par divarpus mēnešus garo ceļu līdz Kunajovskai Skaidrītes kundzes atmiņas ir visdrūmākās. Kopā ar citām latvietēm pabijusi ieslodzījumā, kur pa šauru lodziņu no rīta padota “kafija” un “ēdiens”. “Dzert deva “šļuru”, ko viņi sauca par kafiju, bet formas rupjmaizi joprojām nespēju ieēst. Deva arī aknas, kas līdzinājās dzēšgumijai. Atceros, kā pirmajā ēdienreizē deva ēst kāpostus, kuros kustējās lieli balti tārpi. Kļuva slikta dūša, bet kamerā bija kāda latviete, kuru izveda jau otro reizi, un viņa teica: “Ēd, Skaidrīt, ēd! Nevar zināt, kad dos nākamreiz.” Tā mēs tārpus pastūmām malā un ēdām.”
Kartupeļi uz bērza tāss
Vairākus mēnešus esot ieslodzījumā, sievietes nevarēja nomazgāties, ūdens pietika tikai, lai noskalotu seju. “Bijām iedzīvojušās utīs, netīrībā. Kad pienāca pirts diena, tur mūs jau sagaidīja pirtnieki, protams, vīrieši. Vajadzēja izģērbties, bet arī pirtī ūdens vienmēr visām nepietika. Atceros, kā utis plaukšķēdamas krita zemē. Nokārtoties nevarēja tad, kad vajag, bet tikai tad, kad atļāva. Uz tualeti drīkstējām iet tikai pēc sešiem no rīta, bet līdz tam bija jāciešas, lai tur vai kas,” stāsta vietalviete. Pēc divarpus ieslodzījumā pavadītiem mēnešiem bija grūti pat staigāt. Kad ieslodzītos sargsuņu pavadībā atkal pārvietoja, Skaidrīte atceras, ka spēka nebija nemaz un pret kalnu gribējies atvilkt elpu: “Tie suņi mūs saplosītu, ja apstātos, tāpēc gājām pēdējiem spēkiem.”
Kujanovskā, kur jau mitinājās viņas māte un brālis, Skaidrīte nonāca naktī. Pirmās ieraudzīja “mājas”, kas patiesībā bija rindā saceltas būdas. “Mani nakts vidū palaida, sakot — tagad tu dzīvosi te. Sagaidīja tuvākā kaimiņiene un pēc ceļa cienāja ar kartupeļiem, kas salikti uz bērza tāss. Sākumā nesapratu, kāpēc kartupeļus neliek šķīvī, tikai vēlāk redzēju, ka te nebija trauku,” atceras vietalviete.
Nauda “padusē”
Pēc ģimenes atkalredzēšanās uzreiz bija jādomā, ko darīt tālāk. “Man bija jāiet strādāt, bet tēvs uzstāja, ka vispirms jāaiziet uz skolu un jāmēģina mācīties. Skolā neviens skolotājs ar mani nerunāja, tikai kāda latviešu meitene mani ieveda klasē un iepazīstināja ar pārējiem. Kad dzirdēju, ka viens 10. klases skolēns jautāja, kā raksta lielo burtu “L”, domāju, ka arī es noteikti būtu šo skolu pabeigusi. Baidījos no domrakstiem krievu valodā un eksaktajiem priekšmetiem,” stāsta Skaidrīte Dūma.
Vietalviete domā, ka viņai ļoti paveicās, jo jau otrajā nedēļā viņai piedāvāja darbu kolhoza grāmatvedībā. “Bija tāds grāmatvedis Nikolajs, kurš man piedāvāja darbu. Iepriekšējā darbiniece, krieviete, bija apzagusies, tāpēc viņu atlaida. Mani pieņēma darbā, bet vietējie uz mani vēl ilgi raudzījās ar neuzticību un aizdomām. Grāmatvedis man uzticēja portfelīti, kurā bija visa kolhoza nauda, un man bija jāveic visi maksājumi. Daudzi aiz muguras teica — latviešu vieta ir mežā, celmus lauzt. Atceros, kā pirmajā darbdienā man iedeva rēķinu grāmatu ar daudzām ailēm — tūkstoši, miljoni, lai es visus ciparus saskaitu. Nepratu skaitīt ar skaitāmkauliņiem, paņēmu tos uz mājām, un tēvs man visu nakti mācīja, es arī iemācījos. Nostrādāju cītīgi visus četrus gadus,” atceras vietalviete.
Žurku ādas maina pret ledenēm
Visgrūtāk bijis pierast pie laika apstākļiem un dabas. Koku tur nebija, arī akmeņu ne, vasaras bija pārmērīgi karstas un svelmainas, bet ziemas — pārāk aukstas. “Vasarā, sienu vācot, no odiem un knišļiem nebija glābiņa, bet reiz uz Jāņiem uznāca salna, un nosala kartupeļi. Latvijā arī bija grūti, reizēm nebija, ko ēst, bet mēs vismaz bijām dzimtenē. Ziemā vietējā klubā rādīja filmu “Uz jauno krastu”, abas ar māti gājām skatīties un abas apsaldējām augšstilbus. Kamēr nokļuvu līdz kantorim, kurā strādāju, āda lobījās no deguna un kājām, tik stiprs bija sals,” teic Skaidrīte Dūma.
Vairāku gadu laikā latvieši tur bija iedzīvojušies — visi strādāja un ne tikai mežā. Latvieši bija brigadieri, dārznieki un pārdevēji. “Varu priecāties, ka nepiedzīvoju to laiku, ko piedzīvoja 1941. gadā izsūtītie. Mums deva maizi, sākumā rika bija jātur ar abām rokām, jo to cepa no sēnalām. Bija gotiņa, kura deva trīs litrus piena dienā, un tas bija liels atbalsts. Brālis klētī ķēra žurkas, dīrāja, un par desmit ādiņām varēja nopirkt kaut cik gramu ledeņu,” atceras vietalviete.
Teliņš sildās istabā
Skaidrītes kundzes rūpīgi saglabātajos pierakstos atrodam arī viņas tēva pierakstīto ģimenes “ēdienkarti” izsūtījumā: “Kartupeļi pie maizes, kartupeļu klučkas ar pienu, kartupeļu pankūkas, kartupeļi ar stērķeli pankūkās, kartupeļi, zaļi rīvēti, uz pannas, kartupeļi zupā, kartupeļi sausi, zostīte (mērcīte – aut.) ar skābiem kāpostiem, kartupeļi ar sutinātiem kāpostiem, kartupeļi šķēlītēs pannā, kartupeļu biezputra ar zostīti, kartupeļi un maize, kartupeļi sutināti, “zaķuputra.” “Zaķuputrai” brālis mežā ar cilpu ķēra zaķus, un māte vārīja putraimu putru, kurai pievienoja zaķa gaļu un vēl gatavoja “garu”, “garu” mērci. Kāpostus ēdām ar cukuru, jo krējuma nebija,” stāsta Skaidrītes kundze.
Bišu ģimenei bija arī trīs vistiņas — Pūcīte, Cekulīte un Piksīte. Zem loga izkaisīja skaidas, un tur viņas dzīvoja. Taigā ģimene izcirta kokus un no guļbaļķiem uzbūvēja kūtiņu, vēlāk nopirka gotiņu un sivēnus. “Mīnus 40 grādu salā govij “atskrēja” teļš, un pirmās dienas viņš dzīvoja istabā pie plītiņas. Kad lopiņš bija sasildījies, sauss un atkopies, aizvedām pie mātes uz kūti,” stāsta vietalviete.
Brūtgāns skatās tālumā
“Var teikt — tad, kad sākām iedzīvoties, bija jau daudz vieglāk. Tad saņēmām atļauju atgriezties Latvijā. Tur pavadīti mani jaunības gadi, un nebija jau tikai skumjas vien — rīkoja balles, visām meitenēm, arī man bija puiši, kuri patika. Bija kāds puisis, kurš man patika un kuram es patiku — Ivans Petrovičs, viņš mani apciemoja darbā. Kad biju atgriezusies Latvijā, kādu laiku vēl sarakstījos ar grāmatvedi Nikolaju, kurš mani savulaik pieņēma darbā. Kādā vēstulē viņš rakstīja: “Atnāk tas tavs pielūdzējs Ivans Petrovičs, apsēžas tavā vietā, skatās tālumā un bungo pa galdu. Tad dziļi ieelpo un aiziet, neko nevienam nesakot,” stāsta Skaidrītes kundze.
Latvijā Bišu ģimene sāka jaunu dzīvi. Viņu iekoptajā saimniecībā tikmēr bija izveidota liela cūku ferma, kurā turpināja strādāt arī Skaidrītes vecāki. Skaidrīte apprecējās ar Jāni Dūmu — staltu un izskatīgu jaunekli, kurš dienesta laikā bija saņēmis lielu radioaktīvā starojuma devu un agri aizgāja viņsaulē. Skaidrīte Dūma glabā atmiņas par viņu, par jaunību un par cilvēkiem, kuri tolaik palīdzēja.
***
Atbilde, kāpēc arī viņu ģimene bija starp tiem tūkstošiem latviešu, kuriem nācās pamest savas mājas un doties svešumā, pēc tik daudziem gadiem Skaidrītes kundzei ir zināma. Viņa pārcilā fotogrāfijas un kādreiz tik svarīgos dokumentus, kas tagad ir tikai parasts papīrs. “Nodeva jau savējie. Kāpēc? Tāpēc, ka viņiem vajadzēja sakoptās lauku mājas, zemi, lopus, arī naudu. Pazīstu cilvēkus, kuri savulaik par mums un citām ģimenēm rakstīja ziņojumus, skraidīja ar suņiem pa mežu, meklēja palikušos. Tie nebija svešinieki, tie bija vietējie iedzīvotāji. Mūsu nodevējs vēlāk nodzērās un pirms pāris gadiem tepat pagastā pakārās.
