Nu nevaru gan es saprast tos sievišķus! Pagājušajā nedēļā mums ar Izabellu bija sudrabkāzu jubileja. Jau iepriekš norunājām, ka sakarā ar grūtajiem laikiem netērēsimies dāvanām, ja nu vienīgi kaut ko simbolisku.
Svētku ceremonijas sākums mums bija ļoti jauks — sēdējām sveču gaismā pie ķilavu maizītēm un pārrunājām skaistākos kopdzīves mirkļus. Vēlāk atnāca Izabellas draudzene Rozālija ar vīru. Kā jau cerējām, viņi atnesa šampanieti. Izabella man uzdāvināja suņu vilnas zeķes. Apsveikuma runā viņa man arī turpmāk vēlēja suņa padevību un siltas ne tikai kājas, bet arī sirdi. Es Izabellai uzdāvināju milzīgu kasti, kurā ievietoju lielu lapu ar uzrakstu “Cerība”. Manuprāt, tas tomēr ir pats galvenais, kas mums visvairāk vajadzīgs. Bet Izabella manu dāvanu pārprata — iedomājās, ka es tur esmu paslēpis naudu. Izārdījusi kasti, viņa izmisusi jautāja: “Kur ir?”. Es kā muļķis vēl noprasīju: “Kas?”.
Tagad Izabella jau divas dienas ar mani nerunā. Būs jau laikam tomēr jānopērk kāda dāvana.
