Aizvadītajā nedēļā bija daudz darba, un dienas pagāja lielā steigā, mājinieki mani redzēja tikai agri no rīta un pusnaktī.
Aizvadītajā nedēļā bija daudz darba, un dienas pagāja lielā steigā, mājinieki mani redzēja tikai agri no rīta un pusnaktī. Pagājušajā nedēļā remontdarbi turpinājās gan pagasta padomes ēkā, gan Sproģu pamatskolā.
Zalves pagasta padomes izpilddirektora amatā esmu ceturto mēnesi, un tas ir pietiekami ilgs laiks, lai saprastu, ko es varu vai nevaru izdarīt. Kamēr par darāmo un vajadzīgo spriedu no zalvieša redzesleņķa, tikmēr ideju bija daudz un vienmēr likās — var izdarīt vēl vairāk. Tagad saprotu, ka tikai ar iniciatīvu un idejām vien nekas nenotiek. Visur vajadzīgs atbalsts, ne tikai finansiālais, bieži trūkst arī cilvēku, lai paveiktu iecerēto. Tomēr vienmēr esmu bijis un arī tagad esmu optimists — ja rīkojas, dara un organizē, var panākt daudz. Priecājos, ka beidzot arī lauku cilvēki arvien vairāk domā par savu māju apkārtni, par pagasta pievilcību un sakoptību. Lai gan lai izveidotu skaistu pagalmu, ir vajadzīgs laiks un nauda, tā visa mums ar katru gadu kļūst arvien vairāk, un tas priecē.
Daudz spēka paņem arī zemnieku saimniecība, tajā saimniekoju kopā ar māti un brāli. Iepriekš nodarbojāmies arī ar piena lopkopību, tagad vairs sējam graudus un stādām kartupeļus. Piena lopkopība ir “smags” bizness, tajā vairāk jāiegulda, nekā izdodas nopelnīt. Sausā vasara ietekmēs ražu rudenī, taču pagaidām atturos prognozēt, kāda tā būs. Nedēļas nogalē vismaz sagaidījām lietu, par to priecājās ne tikai zemnieki. Laukos saimniecība daudziem ir vienīgais iztikas avots, tāpēc nesaprotu cilvēkus, kuri nespēj vai negrib savai ģimenei izaudzēt vismaz kartupeļus un dārzeņus — piepildīt pagrabu. Darbā ik uz soļa redzu bezcerību — cilvēki no bezdarbības ir noguruši, darba nav, naudas nav, bet katram jāsaprot — neviens viņa vietā nestrādās.
Aizvadītajā nedēļā bēdīgi, bet svarīgi bija 14. jūnija atceres pasākumi, kas notika visā Latvijā. Arī mana ģimene ir cietusi no komunistiskās varas — uz Sibīriju izsūtīja manas vecvecmātes ģimeni. Viņiem bija zemnieku saimniecība Dobelē, bet no tās pāri vairs nepalika nekas. Šajā dienā 1941. gadā izveda 15 tūkstošu latviešu, turklāt četri tūkstoši no viņiem bija bērni. Katram no mums ir jautājums — kāpēc tā notika? Ja Latvijas vēsturē nebūtu šo baigo notikumu, valsts mūsdienās būtu daudz ekonomiski attīstītāka, te noteikti būtu daudz augstāks labklājības līmenis. Zemnieku saimniecības tad bija turīgas, saimnieki — dzīvesgudri un nodrošināti, tāpēc viņus arī iznīcināja. Tolaik Latvija bija ekonomiski dzīvotspējīga. Uzskatu, ka mūsu valsts pagājušajā gadsimtā izpostīta divreiz — pirmo reizi četrdesmitajos gados, otrreiz — deviņdesmitajos gados, atgūstot brīvību, kad pakāpāmies lielu soli atpakaļ.
Visu nedēļu gan presē, gan televīzijā daudz sprieda par to, ko 14. jūnijs nozīmē jaunākajai paaudzei, diskutēja par to, vai šajā dienā ir pareizi rīkot izlaidumus skolās un citus sabiedriskus pasākumus, arī svētku koncertus. Diemžēl jaunajai paaudzei tas ir tikai fakts vēstures grāmatā, un viņiem nav priekšstata par cilvēku salauztajām un izpostītajām dzīvēm, par paaudzi, kura būtu varējusi dzīvot pavisam savādāk. Par vēlu kaut ko mēģināt atgūt un piespiest saprast, kāpēc sarkanbaltsarkanais karogs šajā dienā plīvo ar sēru lenti. Mums ir zudusi viena, vai pat divas paaudzes, un to mēs vairs nevaram mainīt. Piedalījos komunistiskā režīma represiju upuriem veltītā akmens atklāšanā Neretā. Arī te lielākoties bija pulcējušies cilvēki sirmām galvām — tie, kuri paši vai kuru ģimenes cietušas no komunistu varas.
Kārtējais riņķadancis nebeidzas ap Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadītāju Alekseju Loskutovu. Pagājušajā nedēļā sprieda, vai viņam jāatkāpjas no amata, tikmēr viņš pats spītīgi turas pretī visiem argumentiem un turpina pildīt pienākumus. Arī Valsts prezidents Valdis Zatlers apšauba Alekseja Loskutova atbilstību ieņemamajam amatam un uzskata, ka Loskutova “spītīgā palikšana amatā var nodarīt ļaunumu birojam”. Manuprāt, tik augstas amatpersonas tomēr ir atbildīgas par kārtību savā iestādē, un par notikušo Loskutovam būtu jāatbild atkāpjoties.
Nomāc dzīves dārdzība, īpaši jūtu straujo degvielas cenu kāpumu, jo izpilddirekotram darbdiena paiet “uz riteņiem”. Zalves pagasts ir diezgan “izstiepts”, tāpēc katru dienu nākas vairākkārt to apbraukāt. Īsti neizprotu pētījumus, ko veic dažādas kompānijas, procentuāli aprēķinot, cik daudz Latvijas iedzīvotāju ietaupa pārtikai, apģērbam vai citām lietām. Manuprāt, tas jau ir skaidrs, paskatoties, kā cilvēki dzīvo. Laukos daudzi vispār neko vairāk par ikdienas precēm neatļaujas. Nākotnē arī nekas optimistisks nav gaidāms, tikai elektrības, gāzes, siltuma, degvielas un arī sabiedriskā transporta biļešu cenu pieaugums.
Gaidot reģionālās reformas noslēgumu, vai pēc tam lauku cilvēki nebūs vēl vairāk “atgriezti” no apkārtējās pasaules, vai tiešām šīs pārmaiņas ir domātas, lai uzlabotu cilvēku dzīves līmeni? Arī mēs Zalves pagasta pašvaldībā apjaušam tikai vīziju — kas ir plānots, kam vajadzētu būt, bet nekas nav zināms konkrēti. Cerams, ka cilvēki tomēr būs pirmajā vietā.
Šonedēļ daba zied — margrietiņu un rudzupuķu lauki jau ielīgo Jāņus, tāpēc novēlu visiem izbaudīt gada visgaišāko un skaistāko laiku!
