Aizvadītās nedēļas pirmā diena — Otrās Lieldienas — man bija viena no retajām atpūtas dienām. Kultūras jomā strā-
dājošajiem svētki ir karstākais darba laiks, ar šo darba specifiku jāsamierinās. Sestdien, 19. aprīlī, ar Kokneses amatierteātra iestudējumu “Metāla ziedi” bijām viesizrādē Suntažos, tur saņēmām skatītāju simpātiju balvu. Svētdien, 20. aprīlī, Pirmajās Lieldienās, pie mums Koknesē bija Lieldienu pasākums Zaļā tirgus laukumā. Diena bija saulaina, varēja vizināties ar zirgiem, ripinājām olas, ēdām pavasara nātru zupu, un bija ļoti skaists mūsu pašdarbnieku koncerts.
Kultūras lauciņā šis ir ļoti aktīvs laiks. Strādājam pie pasākumiem, kas notiks ne tikai tuvākajos mēnešos, plānoti un organizēti tiek sarīkojumi arī augustā un septembrī. Mūsu pilsdrupas ļoti iecienījis ir vijolnieks Raimonds Ozols, un viņam šogad ir nozīmīga jubileja, tāpēc 30. augustā Dzintaru koncertzālē Jūrmalā notiks viņa jubilejas koncerts, bet 23. augustā viņš spēlēs pie mums. Protams, sniegs ne tik krāšņu koncertu kā Dzintaros. Gatavojam arī burziņu bērniem —“Kling, klang, esam klāt!”, kas plānots 1. septembrī. Šobrīd strādājam pie novada svētku veidošanas, lai gan tiem programma jau gandrīz gatava. Koncertu sniegs mūsu kolektīvi, būs gājiens, ar jauno programmu muzicēs brāļi Auzāni un “Slavenais Jersikas orķestris”. Zaļumballi iesāks Kokneses pūtēju orķestris. Drīzumā Koknesē būs tradicionālie Sama modināšanas svētki, galvenais rīkotājs ir Kokneses tūrisma informācijas centrs, taču organizēšanā piedalās uzņēmēji, novada dome, iestādes, arī kultūras nams.
Šobrīd kultūras nams ir “uz izķeršanu” — pašdarbības kolektīvi aktīvi mēģina, lielā zāle mums ir viena, bet otra zāle lielākiem kolektīviem ir pārāk maza. Mēģinājumi notiek arī saistībā ar koncertuzvedumu “Kokneses balss”, ko gatavo Maruta Mīlīga, un tas ir viņas diplomdarbs. Koncertuzvedumā izmanto Kokneses spēlmaņu kopas “Skutelnieki” ierakstīto mūzikas disku. Maruta šai mūzikai pati izveidojusi horeogrāfiju. Viņas diplomdarbu interesenti varēs novērtēt 10. maijā. Pašdarbības kolektīviem jāmēģina arī programma, ko paredzēts šogad rādīt Hanzas dienās Vācijā.
Piektdien, 25. aprīlī, Kokneses amatierteātris ar Sandijas Kalniņas lugas “Tornis. Teika par Kokneses pili” iestudējumu devās uz Aizkraukli. Šis ir tradicionālā teātru festivāla “Ūsiņdienas” gads. Režisors Juris Kalvišķis aicināja piedalīties arī mūs. “Ūsiņdienām” gan traucēja Lielā talka un skaistais laiks. Skatītāju rindas bija patukšas, bet īstie teātra mīļotāji atnāca.
Trešdien devos uz Daudzevu, tur strādāju ar nesen izveidoto amatierteātra kolektīvu. Pirmo reizi nolēmām sevi parādīt daudzesiešiem pagasta svētkos jūlijā. Daudzevā ir ļoti jauks kolektīvs, vēl nedroši, bet strādātgriboši, un tas ir ļoti būtisks nosacījums. Esmu ļoti gandarīta par iespēju strādāt ar tik pozitīviem cilvēkiem.
Viens no valsts mēroga notikumiem pagājušajā nedēļā bija Lielā talka, kas Latvijā pirmo reizi tika rīkota 2008. gada rudenī. Iecerēts, ka Latvijas sakopšana turpināsies līdz mūsu valsts simtajai dzimšanas dienai — 2018. gadam. Manuprāt, Lielās talkas augļi ir ne tikai savāktie atkritumi, sakoptā vide, bet, cerams, arī apziņa, kam vajadzētu iesakņoties cilvēku prātos un sirdī — šī ir mūsu zeme, mūsu valsts, un tikai mūsu spēkos ir turēt to tīru un sakoptu. Lai gan Lielā talka notika sestdien, mēs, Kokneses novada kultūras nama darbinieki, talku sarīkojām piektdien, jo sestdien tai nebūtu bijis laika. Tīrījām kultūras nama apkārtni. Manuprāt, ir vienalga, kurā dienā strādā, dienu pirms vai pēc oficiālā datuma, galvenais, ka vispār dari un vēlies dzīvot sakārtotā vidē.
Mani, tāpat kā ikvienu domājošu cilvēku, uztrauc situācija Ukrainā. Neesmu tajā ļoti iedziļinājusies, bet mūsu lielais kaimiņš mani ļoti uztrauc ne tikai Ukrainas, bet arī Latvijas un pārējo Baltijas valstu kontekstā. Rūpējoties par Latvijas drošību, pagājušajā nedēļā no Amerikas mūsu valstī ieradās pusotra simta karavīru. Manuprāt, tā ir savdabīga divu lielvaru komunikācija, spēka izrādīšana. Vai arī teātra izrāde, kurā skatītāji ir tauta. Katrā ziņā šīs saspīlētās situācijā risinājums jārod miermīlīgā ceļā. Kā to paveikt — tas ir diplomātu ziņā. Ļoti ceru, ka veselais saprāts ņems virsroku, jo nelaimju un karu gan vēsturē, gan mūsdienās ir tik daudz. 21. gadsimtā karot ir neprāts.
Premjeres Laimdotas Straujumas valdībai aprit simt dienu. Kad Straujumas kundzi izraudzījās par premjeri, nodomāju, ka viņa izvēlēta vienkārši vietas aizpildīšanai. Kā nosacīti neitrāls cilvēks, kurš kvalitatīvi dara savu darbu. Pagaidām šī pirmreizējā sajūta pilnībā nav pārgājusi. Jāpiekrīt kāda politologa teiktajam, kurš pirmās asociācijas saistībā ar Straujumas kundzi formulēja tā: viņa gribēs būt kā mamma visiem, tāda laba, neitrāla, mierīga. Tomēr vairākās situācijās premjere ir parādījusi, ka ir lietas, kurās viņa savus uzskatus nemaina un paliek pie sava. To, vai Straujumas kundze ir piemērota šim amatam, kāds būs bijis viņas devums un sasniegumi, varēs redzēt pēc vēlēšanām rudenī.
Vēl viena ziņa, ko plaši apsprieda dažādos medijos, bija valdības atteikums piešķirt Murjāņu sporta ģimnāzijai 6,5 miljonus eiro. Lai kaut ko attīstītu, lai kaut kas notiktu jebkurā jomā, ne tikai sportā, nepieciešams ieguldījums, nauda. Ar pliku entuziasmu tālu nevar tikt. Ar kādām emocijām vērojam startus olimpiskajās spēlēs, kāda sajūsma valda, kad mūsu valsts sportisti gūst uzvaras un pārved medaļas! Tad arī politiķiem patīk palepoties: redz, mūsējie labāko vidū, bet, to darot, katram būtu jāpadomā — kāds ir paša ieguldījums. Medaļas vēlas visi, bet atbalstīt? Protams, ar naudu vien arī nevar iztikt, ja sportistam nav talanta vai stipras gribas un apņemšanās, sasniegt augstus rezultātus būtu grūti.
Sestdien ar Kokneses jauniešu teātra veikumu — iestudējumu pēc Andra Niedzviedža lugas “Balto ūdenskritumu pakājē” motīviem — devāmies uz Jēkabpili, kur norisinājās bērnu un jauniešu teātru festivāls “Laipiņa”. Šī Kokneses teātra studijas jauniešiem bija pirmā viesizrāde. Man prieks, ka jaunieši ir ļoti sasparojušies, un ceru, ka “āķis būs lūpā” un Kokneses amatieru teātrim būs jaunie aktieri.
Svētdienas rīts atnesa divas skumjas ziņas — pa mūžības taku aizgājuši iemīļotā aktrise Vera Singajevska un mūziķis Niks Matvejevs. Ar Veru Singajevsku mani saistīja īpaša saite. Viņas spēlētais Karlsons bija kā iedvesmas avots manam Karlsonam, kura tēlā iejutos daudzus gadus, vadot pasākumus bērniem un skolēniem.
Svētdien gan atpūtos, gan pastrādāju piemājas dārziņā, un jauna darba nedēļa atkal sākas ar ikdienas darbiem. Priecājos par brīnišķīgajiem laika apstākļiem, sauli, par to, ka tik agri šogad ir saplaukuši bērzi, zied ķirši. Tik skaists šogad pavasaris — laiks priekam.
