Pretrunīgu reakciju sabiedrībā izraisījis Izglītības un zinātnes ministrijas lūgums izņemt Pētera Brūvera dzejoļus no Antras Balodes un Agitas Sirsniņas veidotās mācību grāmatas sešgadīgajiem bērniem.
Arī šo Brūvera dzejoli: “Ko es daru, kad palieku viens?/Pētu griestus un sienas, un zirnekli,/saskaitu visas svētku dienas un klausos, kā/dūmvadā vējš gaudo klusi…/Ko es daru, kad palieku viens?/Izeju dārzā un tēloju biti, pēc/tam tēloju vaboli un Mikimausu…/Netaupu bikses un uzrāpjos kokā,/un pilnā balsī kā cīrulis dziedu…/Jā, bet par ko tu domā, kad paliec viens?” “Šīs rindas ir ļoti jaukas un rada patīkamas asociācijas,” noklausoties dzejoli, teic kāda pirmsskolas vecuma bērna māmiņa un piebilst, ka viņai noteikti nekas nebūtu pretī, ja mazais to lasītu. Neizpratnē par šo dzejoļu svītrošanu ir ne viens vien. Šķiet, ka tikai pieaugušo samaitātā domāšana te spēj saskatīt kādu apdraudējumu, slēptu domu, kas bērnam darītu ļaunu.
Cenzūra skārusi arī citu mācību grāmatu, par kuru diskusija vēl turpinās, — Aijas Kalves un Ilzes Stikānes veidoto 9. klases literatūras mācību grāmatu. Te pretenzijas ir par citātiem no latviešu klasikas, kuros piesaukts alkohols, narkotikas un citi ļaunumi. Autores, uzklausot ieteikumus, vairākus tekstus mainījušas. Piemēram, Aleksandra Čaka dzejolis “Modernā idille” aizstāts ar dzejoli “Elēģija logā”, darba burtnīcā Aleksandra Čaka dzejoļa “Dzērāja dziesma” vietā ievietots fragments no “Poēmas par ormani”, vairākos Čaka dzejoļos, Anšlava Eglīša lugās, maoru teikā svītrotas rindkopas, teikumi, rindas vai daži vārdi. Var nepiekrist šādai cenzūrai, jo katrs aizliegums vai noraidījums parasti izraisa pretreakciju. Taču, dziļāk padomājot, — vai tiešām šie ir skaistākie, labākie un vērtīgākie šo autoru darbi?
“Es uzskatu, ka jāizvēlas pozitīvāka dzeja, tā rūpīgāk jāizvērtē,” par pamatskolēniem paredzēto programmu saka grāmatu autore Linda Šmite, latviešu valodas un literatūras skolotāja Bebru pamatskolā. Vai tikai tāpēc, ka šiem klasiķiem ir “svars”, par labu un derīgu jāpieņem viss, ko viņi radījuši, un ko kāds, tomēr daļēji subjektīvas izvēles vadīts, ievieto mācību grāmatā? Šie dzejoļi, stāsti un lugas nav aizliegti, vecāki var izvēlēties, kādu literatūru bērnam ieteikt. Jau tā ikdienā ir tik daudz negāciju, vai tās vēl vajadzētu drukāt mācību grāmatās? Šiem autoriem taču ir tik daudz skaistu darbu, kur nav nekā par alkoholu, līķiem, narkotikām vai vēl ko tikpat netīkamu no dzīves tumšās puses.
