Taupīsim, taupīsim un vēlreiz taupīsim — tāds ir šībrīža galvenais sauklis, ko mums atgādina ne tikai valdība, nespēdama tikt galā ar pieaugošo inflāciju, bet katra diena. Šobrīd tas vislabāk redzams pārtikas veikalos, jo tikai septembrī vien, piemēram.
Taupīsim, taupīsim un vēlreiz taupīsim — tāds ir šībrīža galvenais sauklis, ko mums atgādina ne tikai valdība, nespēdama tikt galā ar pieaugošo inflāciju, bet katra diena. Šobrīd tas vislabāk redzams pārtikas veikalos, jo tikai septembrī vien, piemēram, maizes un piena cena pieaugusi ļoti ievērojami.
Tirgotāji šo situāciju dēvē par dramatisku, jo viņi no ražotājiem nepārtraukti saņem paziņojumus par cenu paaugstināšanu. Tagad tirgotāji gaida pircēju reakciju, bet, domāju, nekas būtiski nemainīsies — kādu brīdi sašutumā nogrozīsim galvu, bet pēc tam pirksim tik un tā, jo pārtikas produkti jau nav mētelis, kas derēs pāris gadu.
Iedzīvotājiem grūti saprast, kur rodas tā “uzskrūvētā” cena, piemēram, par litru piena veikalos, ja no zemniekiem to iepērk par nepilniem 20 santīmiem. Nesen LNT raidījumā “Tautas balss” to mēģināja izskaidrot Rīgas piena kombināta kvalitātes uzraugs Andris Rava. Vienkārši runājot, par visu ir jāmaksā — par kvalitātes analīzēm, transportu, piena pārstrādi, iesaiņojumu, kopā ap 30 santīmu. Tālāk uzņēmums, piemēram, pienu “Rasa” mazākiem veikaliem pārdod par 49 santīmiem litrā, bet lielveikaliem — par 35. Tā kā pircējam piens maksā 50 līdz 60 santīmu litrā, varam secināt, ka veikaliem paliek aptuveni 20 santīmu. Paši veikali gan to ne apstiprina, ne noliedz, jo iepirkuma cenas esot slepenas. Turklāt katrs šajā posmā izmaksas un vēlamo peļņu var izskaitļot ļoti atšķirīgu, un tam vēl ir tik “labs” iegansts — viss kļūst dārgāks, tāpēc cenas vien jāceļ un jāceļ. Tikai — vai tam vienmēr ir ekonomisks pamatojums?
Man šķiet, ka cena “neaug” piena pakā vai benzīna tvertnē, bet cilvēku galvās. Kāpēc citur pasaulē šāda resursu sadārdzināšanās nerada tādu lavīnas efektu? Acīmredzot ar ekonomisko domāšanu Latvijā kaut kas nav kārtībā.
