Vēl īsti nav aizmirsusies ažiotāža, kāda radās pirms Latvijas pievienošanās Eiropas Savienībai, kad paklīda baumas par rupjā sāls izņemšanu no tirdzniecības.
Vēl īsti nav aizmirsusies ažiotāža, kāda radās pirms Latvijas pievienošanās Eiropas Savienībai, kad paklīda baumas par rupjā sāls izņemšanu no tirdzniecības. Tad sāli izpirka fantastiskā ātrumā, un veikalu plaukti bija kā izslaucīti. Nu Latviju apsēdis jauns iepirkšanās drudzis — visi, kam vajag, un pat tie, kam īsti nevajag, ķer un grābj cementu. Pērk ne pa vienam maisiņam, bet gluži vai tonnām. Varētu domāt, ka valstī līdz gada beigām obligāti jānodod ekspluatācijā simtiem māju, kā padomju laikos. Labi, ja ir piemērota sausa vieta, kur pirkumu glabāt. Ja nē, tiks cementam klāt mitrums, un pavasarī to nāksies vest uz izgāztuvi.
Kas tad pēkšņi Latvijā noticis? Brocēnos viss pa vecam. Kā darbojās viena dedzināšanas krāsns, tā darbojas. Taču visai valstij vienas pašu rūpnīcas produkcijas nepietiek. Tāpēc lielākie cementa piegādātāji Latvijai ir kaimiņi baltkrievi un lietuvieši. Diemžēl Lietuvas rūpnīcā vienai krāsnij gadījusies avārija, un cementa nu saražo divreiz mazāk nekā līdz šim. To televīzijas raidījumā “900 sekundes” paziņoja Ministru prezidents Aigars Kalvītis. Remonts kādu laiku ilgs, un cementa veikalos, iespējams, pietiekami nebūs.
Aktīvākās uzkrājumu veidotājas ir privātpersonas. Un pircēju masu psihoze ir “ieraušanas” laiks tirgotājiem — var paaugstināt cementa cenas. Tas jau noticis. Rīgas lielākajos celtniecības materiālu veikalos cementa cenas pieaugušas par 15 procentiem. Tomēr tas neattur krājēju latvieti iepirkt preci nebaltām dienām. Sak, būs par daudz pašam, pārdošu kaimiņam. Būvniecības firmām, kuras vienmēr pērk cementu lielākos daudzumos un tādējādi saņem atlaides, tirgotāji tagad lētāk vairs nedod.
Ar bažām domāju, kas notiks tad, ja pēkšņi kāda iemesla dēļ pārtrauks ražot vēl kādu ikdienā nepieciešamu preci. Vai atkal mājas un dzīvokļus pārvērtīsim par noliktavām, kā tas reiz bija talonu dalīšanas laikā? Vienai otrai ģimenei pēc tam ziepju un pulvera pietika vairākiem gadiem… Tādi nu reiz mēs esam: labāk lieka manta, bet šodien savā pagrabā, nekā svaiga prece, bet veikalā un nenoteiktā nākotnē.
