Pēc traģiskajiem ceļu satiksmes nelaimes gadījumiem 2004. gada beigās un 2005. gada sākumā sabiedrībā ir saasinājies jautājums par mūsu valsts autoceļu neatbilstību pieaugošajai satiksmes intensitātei.
Pēc traģiskajiem ceļu satiksmes nelaimes gadījumiem 2004. gada beigās un 2005. gada sākumā sabiedrībā ir saasinājies jautājums par mūsu valsts autoceļu neatbilstību pieaugošajai satiksmes intensitātei un no tā izrietošajām prasībām paaugstināt autoceļu kopšanas un drošības līmeni. Šie jautājumi ir jūtīgi, jo tiešā veidā ir saistīti ar ceļa lietotāju komfortu, iespējamajiem transportlīdzekļu bojājumiem, veselības traucējumiem un diemžēl arī cilvēku dzīvības zaudējumiem satiksmes nelaimes gadījumu rezultātā.
VAS “Centrālā reģiona ceļi” Aizkraukles ceļu rajons veic vasaras un ziemas kopšanas darbus valsts autoceļos 748 km kopgarumā Aizkraukles rajonā, un apzīmējums, ko lieto laikraksta žurnālisti “ceļu kopēji”, vistiešāk ir attiecināms uz mūsu uzņēmuma atbildīgajiem darbiniekiem un strādājošajiem.
Rakstā “Secieši stieg dubļos” K. Ēvelis rezumē: “Slikto ceļu problēma aktuāla ne tikai Seces pagastā. Ik pavasari un rudeni dubļu dēļ neizbraucami kļūst desmitiem kilometru Aizkraukles rajona ceļu, bet to kopēji ikreiz atrunājas, ka nav naudas. Vienmēr jau vieglāk vainot sliktos laika apstākļus un naudas trūkumu.” Aizkraukles ceļu rajonam ir pietiekams finanšu, materiāltehnisko un cilvēkresursu nodrošinājums, lai veiktu darbus pasūtītajā apjomā atbilstoši līguma nosacījumiem. Mēs esam uzņēmēji un labprāt veiktu darbus daudz lielākā apjomā, kas ļautu attīstīt uzņēmumu, ieviest jaunākas tehnoloģijas, iegādāties modernākus ražošanas līdzekļus un uzlabot braukšanas apstākļus Aizkraukles rajona valsts autoceļos gan ziemā, gan vasarā. “Slikto ceļu problēma” pamatā ir citur. Laikus neveikto autoceļu remontdarbu apjoms (speciālistu žargonā — “akūtais remontdeficīts”) valsts mērogā ir apmēram 400 miljonu latu. Ceļš Aizkraukle—Jēkabpils (Sērene—Sece—Staburags) mūsu rajona robežās ir bēdīgs, bet spilgts šīs problēmas piemērs.
Ir pilnīgi pamatotas braucēju, Seces un Staburaga pašvaldību vadītāju un iedzīvotāju sūdzības par slikto ceļu. Šis ceļš ir savu laiku nokalpojis, un dažos posmos ceļa seguma vairs nav. Tā vietā ir vāji drenējošs smilts un māla maisījums. Nav arī ūdensnovades sistēmas (grāvju, caurteku), ceļš ir zemāks par apkārtesošajiem laukiem, dažās vietās vasarā un rudenī pārplūst, ziemā tiek aizputināts. Šādu ceļu, veicot ikdienas grants seguma kopšanas darbus (ceļa planēšana, profilēšana, grāvju tīrīšana, ceļa seguma remonts) , īsti sakopt nevar ne sausā, ne lietainā vasarā, nerunājot par pavasara šķīdoni vai rudens lietavām. Tomēr šo ceļu vispār nevarētu lietot, ja kopšanu veiktu mazākā apmērā. Sliktā tehniskā kārtībā esoša autoceļa kopšana ir neefektīvāka, salīdzinot ar savlaicīgi rekonstruētu un tehniskajiem parametriem atbilstošu autoceļu.
VAS “Latvijas valsts ceļi” Centra reģiona Aizkraukles nodaļas vadītājs L. Šteinbergs ir valsts pārstāvis, atbildīgs par Aizkraukles nodaļas pārziņā esošo valsts autoceļu pārvaldīšanu, aizsardzību, būvuzraudzību un ikdienas kopšanai atvēlēto līdzekļu racionālu izmantošanu. Manuprāt, naivi domāt un rakstīt, ka atbildīgie speciālisti “izvairās”, “piemirst”, “atrunājas”, “aizbildinās ar nākotnes plāniem”, runājot par lietām, kas saistītas ar viņu tiešo pienākumu veikšanu. Maldinoši arī lietot virsrakstu kā I. Burkas rakstam “Nekopta ceļa dēļ apgāžas kokvedējs”, ja tas ir tikai rakstā minētās automašīnas firmas pārstāvju viedoklis. Tieši šī ceļa (tas pats Aizkraukle—Jēkabpils) kopšanai tiek pievērsta lielāka vērība. Satiksmes nelaimes gadījumi nekad nenotiek tikai “…sliktā ceļa dēļ”.
Atbildīgie par mūsu rajona valsts autoceļu kopšanu nevar dot “konkrētas” atbildes uz “konkrētiem” jautājumiem, kas saistīti ar ceļa periodisko kopšanu vai rekonstrukciju, jo to pārziņā ir tikai plānotie ikdienas kopšanas līdzekļi. Pieaugot atvēlēto līdzekļu apjomam, ir iespējams braukšanas apstākļu uzlabojums. Rakstā “Lauku ceļos slidināmies” K. Ēvelis raksta: “Šajā sezonā uzlabojums noteikts ceļam Aizkraukle—Jaunjelgava, Pļaviņas—Madona.” Tas ir konkrēts uzlabojums, ko vistiešāk jūt ceļa lietotāji. Gribu paskaidrot, ka asfaltbetona seguma ceļu (Sērene—Kalnieši) ziemā nevar kopt ar dažām kaisīšanas reizēm. Ir jāsaprot, ka gadījumos (“… par to pārliecinājās arī “Staburags”, konstatējot, ka līkumi un citas bīstamās vietas kaisītas, bet pārējā brauktuve ir ledū”), kuri citātā ir aprakstīti, ceļa kopēji nav nogulējuši, noslinkojuši vai nespējuši strādāt. Vienreizēja kaisīšana ar smilts—sāls maisījumu piebraukta sniega vai ledus apstākļos (smilts—sāls maisījums šādu ceļu nevar vienmērīgi atbrīvot no ledus — rodas bedres) ievērojami pasliktinātu braukšanas apstākļus.
Uzlabotus braukšanas apstākļus ziemā ceļos ar asfaltbetona segumu var panākt, pasūtot un veicot ceļa kaisīšanu ar smilts—sāls maisījumu vai mitro sāli visā maršrutā un regulāri. Arī mēs, ceļu darbinieki, ceram, ka, palielinoties valsts labklājībai, ceļu kopšanas līmeņa paaugstināšana būs ekonomiski pamatota un braukšanas apstākļi uz visiem valsts autoceļiem uzlabosies. Autoceļus, kuros šobrīd netiek nodrošināta pilnīga brauktuves atbrīvošana no ledus, ceļu kopēji uzrauga, attīrot brauktuvi no sniega, kaisot bīstamos posmus (līkumus, kāpumus, kritumus) un laika apstākļos, kad tas ir tehnoloģiski iespējams un efektīvs darba veids, — izveidojot rievas ledū, rezultātā paaugstinot transportlīdzekļa taisnvirziena noturību uz ceļa.
Raksta sākumā minēto jautājumu risināšana prasa labvēlīgu un konstruktīvu ceļa lietotāju, speciālistu, sabiedrības un plašsaziņas līdzekļu sadarbību. Mums ir laba sadarbība ar daudziem ceļu lietotājiem, ceļu policijas inspektoriem, pašvaldību vadītājiem un atbildīgajiem darbiniekiem.
Plašsaziņas līdzekļi veido sabiedrības viedokli arī par ceļu nozari un tajā strādājošajiem. Esmu pārliecināts, ka, palielinot savu artavu lasītāju informēšanā par ceļu plānošanas, finansēšanas, būvniecības, kopšanas, satiksmes drošības uzlabošanas un citām ar autoceļiem saistītām problēmām, aprakstot pozitīvo, kas šajā jomā notiek, laikraksts “Staburags” veidotu objektīvāku priekšstatu par ceļu darbiniekiem.
Pārstāvu arī Aizkraukles rajona ceļu kopēju un viņu ģimenes locekļu viedokli. Es nekļūdos, pieminot ģimenes locekļus — ziemas dienesta pienākumu izpilde liek būt gatavībā un strādāt naktī, brīvdienās un valsts svētkos. Ja šis raksts tiks publicēts, gribu pateikties viņiem par izpratni un atbalstu saviem ceļu kopējiem, kuri dara visos laikos godājamu un sabiedrībai nepieciešamu darbu.
