Sakarā ar G. Rozentāla publikāciju laikrakstā “Staburags” es kā bijušais jēkabpilietis, kurš Krustpils pagastā nodzīvojis un nostrādājis 20 gadu, gribu izteikt gan sociālo, gan saimniecisko viedokli par celulozes rūpnīcas būvniecību Ozolsalā.
Sakarā ar G. Rozentāla publikāciju laikrakstā “Staburags” es kā bijušais jēkabpilietis, kurš Krustpils pagastā nodzīvojis un nostrādājis 20 gadu, gribu izteikt gan sociālo, gan saimniecisko viedokli par celulozes rūpnīcas būvniecību Ozolsalā.
Rūpniecību iznīcina
Jēkabpils un Krustpils par vienotu pilsētu kļuva 1962. gadā pēc tilta atjaunošanas pār Daugavu. Padomju laikā te darbojās vairāk nekā 20 lielu uzņēmumu, un katrs nodrošināja darbu līdz pat tūkstotim strādājošo. Pēc neatkarības atgūšanas, tāpat kā apkārtējās lauku saimniecības, uzņēmumus mērķtiecīgi izputināja. To vietā palikušas sīkas darbnīcas, kokzāģētavas, simtiem pamestu, neapdzīvotu un nepabeigtu dzīvokļu, bezdarbs, nabadzība, bezcerība.
Krustpils simbols bija cukurfabrika, kuru pēc K. Ulmaņa iniciatīvas uzcēla 1932. gadā, lai Austrumlatvijā darbs un iztika būtu pēc iespējas vairāk cilvēkiem. Uzņēmums, kurš nepārtraukti darbojās četrās maiņās, pārstrādājot bietes un Kubas jēlcukuru, tagad pussabrucis stāv pamests un izlaupīts, tāpat kā RAF Jelgavā vai VEF Rīgā, un tādas krāsmatas rēgojas pie visiem septiņiem Jēkabpilī vedošajiem ceļiem.
Izvēlēta labākā vieta
Celulozes rūpnīcas vietas izvēles debates dažādos līmeņos ilgst jau vairāk nekā 10 gadu. Šajā laikā likvidētas visas piecas Latvijas papīrfabrikas, kā arī Slokas celulozes rūpnīca. Miljoniem kubikmetru papīrmalkas par grašiem, lieljaudas vilcējiem bendējot ceļus un piesārņojot gaisu, dzen uz Rīgu un tālāk uz Somiju un Zviedriju, lai atpakaļ atvestu 20 reižu dārgāko papīru, kaut Somijā un Zviedrijā meža resursu daudz vairāk.
Manuprāt, somi, saimnieciski cilvēki, šo vietu rūpnīcas būvei izvēlējušies ļoti izdevīgās ģeogrāfiskās situācijas dēļ. Neskaitot Lejaskurzemi, te ir Latvijas centrs. Kā raksta senās hronikas — klusā laikā var dzirdēt triju novadu gaiļus dziedam Vidzemē, Latgalē, Augškurzemē. Krustpilī krustojas galvenās tranzīta dzelzceļa līnijas (Ventspils—Maskava, Rīga—Orla), kā arī septiņas šosejas. Plašie, ne sevišķi kvalitatīvie Jēkabpils un Madonas rajona meži vairumā ir papīrmalka. Purvainie džungļi aiz Aiviekstes, kas par plašiem laukiem pārvērtās tikai padomju varas pēdējos 70.—80. gados pēc meliorācijas, tagad vairs nevienam nav vajadzīgi. Priedulājs, kur domāts būvēt rūpnīcu, tagad izcirsts kā siets. Pāris kilometru aiz Gostiņiem ir lielais Juču kalns ar milzīgiem smilts—grants krājumiem, kas lielā daudzumā vajadzīgi, lai iekārtotu teritoriju.
Notekūdeņi netraucēs
Vissmagākā problēma — notekūdeņu attīrīšana — arī daļēji risināta, jo blakus mežā ir pamestie 35 hektārus lielie cukurfabrikas nosēddīķi, kurus, lai ierobežotu Daugavas piesārņošanu, uzbūvēja jau pagājušā gadsimta 60. gados. Turklāt turpat ir vairāk nekā 10 hektāru 25 metrus dziļais dolomīta karjers, ko papildus var izmantot notekūdeņu nosēdināšanai ceļā uz Daugavu. Blakusesošie tranzītceļi vajadzības gadījumā ļauj koksni ievest no Krievijas. Kas būtu Aizkraukles “Nelss” bez Krievijas koksnes? Vairāk nekā 400 strādājošo ar stabilām algām uz ielas.
Katra ražošana rada kaut kādu kaitējumu. Kad cilvēki dzīvoja alās, ģērbās zvērādās, ķēra zivis un zvērus, tad gan kaitējuma nebija. Rietumu “gudrie” Rīgai jau ne reizi vien ir piedāvājuši likvidēt ne tikai rūpniecību un lauksaimniecību, bet arī Daugavas HES. Vai kāds ir aprēķinājis, cik simtiem miljonu latu zaudējumu ir nodarījuši plūdi Pļaviņu—Daugavpils posmā tikai tādēļ, ka Daugava nav regulējama? Jo neuzcēla vēl divas HES — augšpus Jēkabpils un Daugavpils, kuras arī pilnībā nodrošinātu Latviju ar elektroenerģiju. Vecie jaunjelgavieši zina, kā gaidīja pavasarus, kad nebija Pļaviņu HES.
Rīgai dzeramā ūdens piegāde pārsvarā ir no Baltezera, kas savienots ar Ķīšezeru un Juglas ezeru, kuru krastos desmitiem gadu bija Jaunciema un Juglas papīrfabrika, bet Ozolsala no Rīgas ir 130 km attālumā.
Bagātajiem ražošanu nevajag
Rīgas politiķiem, ierēdņiem, māksliniekiem un sportistiem algas lielas, tāpēc viņiem nekādu ražošanu nevajag. Viņiem vajag hokeja halli, kur faniem — dīkdieņiem — aurot. Viņiem pasmieties par depresīvajiem Latgales rajoniem, kur kaut viens nozīmīgs ražošanas uzņēmums atdzīvina reģiona dzīvi.
Otrkārt. Varbūt pat galvenie pretinieki ir degvielas tirgotāji — tie paši, kuri nobloķēja biodegvielas rūpnīcas būvi Kurzemē, kur galvenā firma ir norvēģu “Statoil”, pilnībā regulējot degvielas cenas Latvijā. 400—500 zirgspēku baļķvedēji — galvenie degvielas patērētāji, bet, strauji samazinoties papīrmalkas pārvadāšanas attālumam, samazinātos arī tirgotāju peļņa.
Trešais, no kā baidās mūsu valstsvīri — lai vienkopus nebūtu lielu strādnieku kolektīvu. Kādēļ likvidēja lielās rūpnīcas un kolhozus? Labāk, ja strādnieki dzīvo no pabalstiem, tas ir, no ubagu dāvanām — vieglāk sameklēt karakalpus pasaules globalizētāju avantūrām, melnstrādniekus Rietumu saimniekiem, prostitūtas bordeļiem. Klaiņojoši suņi un kaķi, tāpat vilki un lūši, Latvijā jāsaudzē, bet mājdzīvnieki, kuri neatbilst ES standartiem, jāiznīcina. Tāds valdošo latviešu bāleliņu princips.
Tomēr galīgs krusts rūpnīcas būvēšanai vēl nav pārvilkts, jo būvvietas zeme no īpašniekiem jau atpirkta, un ārzemnieki ar naudu nemētājas. Dzīvosim, redzēsim.
