Skrīveriete Jekaterina Golma — Holmsa ir viena no 400 cilvēku lielās komandas, kuras darbavieta ir prāmis “Romantika”, kas kursē maršrutā Rīga — Stokholma. Jūrā pavadīti jau četri gadi, un, lai arī darbs nav viegls, to mainīt pret citu viņa negribētu.
Mācās glābt dzīvību
Jekaterina piecus gadus bijusi vilcienu konduktore, līdz satikusi kādu no bijušajām kolēģēm, kura tolaik strādāja uz prāmja. Paziņas teiktais iedvesmojis: divas nedēļas jūrā, divas krastā — eksotika.
— Tomēr nobijos — kur nu es tādā darbā! Pēc pusgada viņu satiku vēlreiz. Nolēmu mest bailes pie malas. Pagāja krietns laiks, līdz sagaidīju tālruņa zvanu ar aicinājumu doties pirmajā izmēģinājuma braucienā. Tajā mani un pārējos pretendentus pārbaudīja. Vai izturēšu šūpošanos, cik kajīšu noteiktā laikā spēšu sakopt. Tad medicīniskā pārbaude, nedēļu ilgi dzīvības glābšanas uz ūdens (SOLAS) kursi. Mācījos lietot ugunsdzēšamos aparātus, no otrā stāva augstuma lēcu ūdenī, ierādīja, kā lietojamas glābšanas vestes, kā atšķirt trauksmes signālus, kā vadīt motorlaivu un glābt slīkstošus pasažierus. Pēc prāmja “Estonia” avārijas drošības pasākumi ir pastiprināti, un mācības notiek katru nedēļu. Divdesmit minūšu laikā katram jābūt savā vietā, perfekti jāzina darbības, kas jāveic ārkārtas situācijā, — stāsta Jekaterinas kundze.
Pirmais 30 gadu vecs
Četru gadu laikā, kopš Jekaterina strādā uz prāmjiem, gan nekas ārkārtējs neesot noticis, vienīgi gadījums, kad kāds pasažieris ielēcis jūrā. Aculiecinieki stāstīja, ka viņš esot iekritis tieši dzenskrūvju rajonā, un nav brīnums, ka viņu neatrada, jo pāri nekas nepalika, bet tik un tā meklēja. Atlidoja helikopters, prāmis tālāk nekursēja, palīgā ieradās vēl trīs kuģi, bet nekā.
Pirmais prāmis, uz kura Jekaterina sāka savu “karjeru”, bija trīsdesmitgadīgais “Vana Tallinn”, tad sekoja “Regina Baltica”, “Festivāls” un “Romantika”. Divi pēdējie šobrīd nodrošina satiksmi starp Latviju un Zviedriju.
— Vai prāmis ir tas pats, kas kuģis?
— “Romantikas” kapteinis, igaunis, aizrāda, ka prāmis nav kuģis un tā var saukt tikai kara vajadzībām piemērotu peldošu tehniku.
Prāmis “Vana Tallinn”, kas tulkojumā no igauņu valodas nozīmē “Vecā Tallina”, bija vispatīkamākais, mājīgākais no prāmjiem mazā izmēra dēļ. Tas pārvadāja līdz 800 pasažieriem, pašreiz kursējošie pat līdz 2500. Pēc šī prāmja kursēšanas pārtraukšanas sašutuši bija gan Latvijas, gan ārzemju pasažieri.
Kā Rīgas ielās
— Vai atceraties savu pirmo braucienu?
— Kad sarunājamies ar kolēģiem un atminamies pagājušos gadus, visi kā viens teic, ka pirmo braucienu neatceras. Tik to, ka bija daudz pasažieru, daudz darba, liels uztraukums — kā pa miglu. Ar laiku uz “Vana Tallinn” aizvērtām acīm varēju pateikt, kur esmu, bet “Romantika” ir tik liels, ka jo-projām apmaldos. Darba vieta man ir uz desmitā klāja, kur ir personāla ēdnīca, dzīvošana — devītajā. Brokastis sagatavo septītajā klājā, vakariņas — otrajā. Tā darbdiena paiet, braukājot šurpu turpu. Ar kolēģi divatā strādājam servisa grupā, un mūsu pienākums ir apkalpes ēdināšana. Ēst pašas negatavojam, to dara pavārs. Mūsu uzdevums ir pagatavoto no virtuves nogādāt ēdamzālē, servēt galdus, novākt tos un mazgāt traukus. Vienu nedēļu darbdiena sākas piecos no rīta un beidzas vienpadsmitos, tad no četriem pēcpusdienā līdz astoņiem vakarā un nākamajā nedēļā maināmies. Darbs nenorimst 24 stundas diennaktī.
— No darba brīvajā laikā ir kāds brīdis arī romantikai?
— Noteikumi neatļauj brīvi pārvietoties pa visu prāmi, bet šad tad uzkāpju līdz klājam, no kura var redzēt atklātu jūru. Vasaras sezonai sākoties, prāmju satiksme atsākas, un ir reizes, kad jūrā vienviet ir 11 prāmju. Skats, kāds dažkārt redzēts Rīgas ielās, kad tās piepilda tramvaji. Šad tad aizeju uz šovbāru, kad dejotāji vai mūziķi tur rāda jaunu priekšnesumu. Atvaļinājuma laikā labprāt dotos ceļojumā pa kādu citu maršrutu, bet diemžēl visus sapņus piepildīt nevar, visbiežāk ierobežoto finansiālo iespēju dēļ.
Posts ar faniem
— Kas bija grūtākais, sākot šo darbu?
— Pirmajās dienās, kad nemācēju atšķirt zviedrus no pārējiem tūristiem, pieredzējusi kolēģe teica: nebaidies, tu viņus atšķirsi. Viņiem ir citāda seja, apģērbs. Tagad jau bez šaubīšanās atšķiru viņus no pārējiem. Bieži vien ģērbušies tā, kā mēs tikai mājās atļaujamies. Lieto maz kosmētikas. Liela daļa pasažieru ir lietuvieši, kuri brauc uz darbu Skandināvijas valstīs.
Lielākās galvassāpes, protams, ar ārzemju sporta komandu līdzjutējiem, kuri ierodas Latvijā. Jaunieši no 18 līdz 22 gadiem. Viņiem biļete un izdevumi uz prāmja pilnībā apmaksāti, un esmu pat dzirdējusi, ka ikvienam no viņiem tiek atvēlēts ap tūkstoš latu. Tāpēc viņi uzvedas, kā “no ķēdes norāvušies”. Piedzeras, demolē kajītes.
Vien nolamāties
paspēja
— Vai šajā laikā, jūrā esot, piedzīvotas arī vētras?
— Normāla šūpošanās jūrā daudz neatšķiras no vilciena kustības pa sliedēm. Vētru laikā gadījās tā, ka viļņi šļācās līdz “Vana Tallinn” sestajam klājam, kas arī bija pats augstākais. Vai bija bail? Ja būtu viena, kristu panikā, bet, ja līdzās ir kolēģi, kuri ne pirmo reizi ko tādu pieredzējuši, jūtos droši. Šis prāmis būvēts armijas vajadzībām, ar daudz spicāku priekšgalu kā pasažieru prāmjiem, tāpēc viļņus šķēla vieglāk.
Nesen “Romantikai” arī bija pamatīga šūpošanās. Vētras visbiežāk sākas vienpadsmitos vakarā. Tad jānostiprina viss kustīgais. Reiz ap to laiku vajadzēja braukt ar lielajiem ratiem pēc pārtikas no septītā klāja uz desmito. Liftā vēl nekas, bet, kad nokļuvu virtuvē, ātri vajadzēja izņemt visu no ratiem. Bet tie no pamatīgās šūpošanās apgāzās, un viss, kas tajos bija, nokrita uz grīdas. Šefpavārs tik vien kā nolamāties paspēja.
— Vai ņemat līdzi arī kādu talismanu?
— Pārsvarā paļaujos uz to, ka nekas slikts ar mani nenotiks, bet pirms pirmā brauciena biju baznīcā, iesvētīju mazu svētbildīti, un tā vienmēr un visur ir pie manis.
Jauno gadu
sagaida jūrā
— Pēc jūras zeme zem kājām nešūpojas?
— Reiz nācās strādāt sešas nedēļas pēc kārtas. Tad gan, nokāpjot krastā un ejot pa ceļu, stipri “šūpoja”. Bet tāds prieks bija, ka beidzot esmu krastā!
Laiks, šādā režīmā strādājot, paskrien ātri. Kad pavasarī aizbraucu, ceriņi nebija sākuši ziedēt, kad atbraucu — jau noziedējuši. Darbā gan laiks rit lēni. Galvenais — neskaitīt dienas.
— Visi svētki arī jāsvin jūrā?
— Jaunais gads četrus gadus sagaidīts jūrā, un arī šīgada nogale nebūs izņēmums. Diena īpaši neatšķiras no citām. Uz “Vana Tallinn” šāva raķetes. Uz “Romantikas” vien šampanietis un liela torte. Svētku noskaņojumu katrs rada savā kajītē. Ziemā, kad pasažieru mazāk, katrs apkalpes loceklis var dzīvot atsevišķā kajītē, bet vasarā gan divatā vienā. Ērti nav. Īpaši, kad viens no maiņas ierodas, bet otrs vēl guļ.
— Kādā vēl ziņā šis darbs ir specifisks?
— Nevarēju iedomāties, ka tas radīs veselības problēmas. Metāla korpuss, sāļais ūdens, un nepagāja ne gads, kā man veica divas operācijas — izoperēja virsnieres. Pasliktinās zobu veselība. Pastiprināti jālieto vitamīni. Citām kolēģēm ir gan onkoloģiskas problēmas, gan locītavu sāpes, jo tajās sakrājas ūdens. Uz prāmja var strādāt arī tie, kuri nedzīvo Rīgā. Komandā daudz darbinieku ir no Pļaviņām, Kokneses, Daugavpils, Ventspils, Liepājas.
— Tik bieži esat Zviedrijā. Vai Stokholma jau iepazīta?
— Izstaigāti visi lielākie Stokholmas muzeji, sākumā bija interese, bet tagad nav atšķirības — Latvija vai Zviedrija. Arī jūras ceļu “lasām” pēc bākām un laika, kurā noteiktā vietā prāmim jābūt. Īpaši ziemā, kad pulksten pusvienpa-dsmitos vakarā zinu, ka punktiņš tālumā ir Ventspils.
— Kad esat tālu no mājās, pēc kā sirds visvairāk ilgojas?
— Noteikti pēc bērniem — dēla, meitas un mazdēla, kuram ir jau četri gadiņi. Dēls ar ģimeni dzīvo Saldū, un viņus cenšos apciemot vismaz reizi mēnesī. Lai arī pašai ir autovadītājas apliecība, mašīnas nav, tāpēc esmu atkarīga no bērnu piedāvātā transporta.
