Latvijas autoceļu direkcijas Centra reģiona Aizkraukles nodaļas vadītājs Ludvigs Šteinbergs par savu vaļasprieku izvēlējies ceļošanu. Dzīves laikā Ludviga kungs apceļojis tuvas un tālas zemes. Pēdējais ceļojums decembrī bija uz eksotisko Dienvidamerikas valsti Peru.
Izvēlas eksotiskās valstis
— Kā radās interese par ceļošanu?
— Laikam jau vienmēr gribējies redzēt, kā cilvēki dzīvo citās valstīs, gūt jaunus iespaidus. Sākumā apceļoju toreizējās Padomju Savienības republikas, pēc tam radās iespēja doties uz tālākām zemēm. Pēdējā laikā izvēlos tā saucamās eksotiskās valstis. Tradicionālā Eiropa ir palikusi otrajā plānā.
— Kādās valstīs esat bijis?
— Indijā, Ķīnā, Taizemē, Izraēlā nesen Peru. Protams arī Eiropas valstīs: Somijā, Zviedrijā, Čehijā, Slovākijā, Ungārijā, Vācijā. Piedāvāja doties uz Japānu, bet no tā es atteicos.
— Jūs ceļojat kādā domubiedru grupā?
— Vairāk vai mazāk jā. Pēdējā laikā ceļotāji mainās, bet kodols ir palicis. Uz Peru devāmies vairāki aizkrauklieši: kolēģis no Satiksmes ministrijas Imants Teibe, ārsts Valdis Grīgs, arhitekte Gunta Kursīte, advokāte Zenta Bičkoviča, “Virši — A” finanšu direktore Ruta Plūme.
— Kā izvēlieties uz kurieni doties?
— Sanākam kopā, izsakām savas idejas un tad izlemjam. Darbojamies pēc demokrātijas principiem, tiek pieņemts vairākuma lēmums.
Par bailēm nedomā
— Zinot nestabilo politisko situāciju “eksotiskajās” valstīs, vai nav bail uz turieni braukt?
— Godīgi sakot, nekad par to neesmu domājis. Arī pēdējā brauciena laikā Peru notika Amerikas valstu līderu tikšanās un valsts galvaspilsētā Limā bija pastiprināti drošības pasākumi. Ielās dežurēja simtiem policistu, pat ar bruņutransportieriem. Pārvietošanās pa pilsētu bija ierobežota. Kad biju Ēģiptē, no Kairas uz Aleksandriju varēja doties droši, tagad autobusu kolonnas pavadot bruņota apsardze.
— Kas jūs vilina eksotiskajās valstīs?
— Pirmkārt, iespaidi. Tā ir iespēja savām acīm redzēt, kā cilvēki dzīvo valstīs, kurās ir ļoti atšķirīga kultūra un dzīves filozofija.
— Kurš ceļojums patika visvairāk?
— Katrs brauciens ir interesants un savdabīgs. Tomēr visvairāk pārsteidza Ķīna. Īpaši Honkonga, kura ilgu laiku bija Anglijas kolonija. Pārsteidz tas, ka honkongieši angļus neuztver kā kolonizatorus, bet drīzāk kā kultūras nesējus. Tur daudzas ielas un nami ir nosaukti slavenu angļu vārdos. Arī pēdējais brauciens uz Peru bija ļoti interesants. Slavenā inku pilsētu Maču Pikču, peldošās salas un dzīve džungļu pilsētā. Maču Pikču ir tempļu, piļu un observatoriju komplekss, kuru apdzīvoja inki. Tas veidots no akmens krāvumiem, bet šie akmeņi bez jebkādām saistvielām ir savienoti tā, ka starp tiem pat avīzes lapu nevarētu iebāzt.
Neparastā Peru
— Kas ir peldošās salas?
— Tās ir mākslīgi veidotas salas, Titikakas ezerā un tās apdzīvo urosu cilts. Uz salām ir uzceltas meldru mājiņas, kurās dzīvo šīs cilts iedzīvotāji. Viņi nodarbojas galvenokārt ar zveju un, protams, ar tūristu piesaisti.
Uz galvenās salas atrodas pašvaldības iestāde, uz citas — skola. Parasti šīs salas noenkuro pie iedzītiem mietiem, kur ezers ir divus līdz trīs metrus dziļš, bet ir iespējams tās pārvietot arī citur.
— Kas vēl pārsteidza šajā valstī?
— Iespēja dzīvot džungļu pilsētā Igoitos. Tā ir lielākā pilsētā uz kuru neved ceļi, džungļu vidū un tur var nokļūt tikai ar lidmašīnu vai ar kuģi pa Amazoni. Uz turieni devāmies lidmašīnā, bet atpakaļ laivās pa Amazoni. Protams, arī brauciens pa Amazoni bija satriecošs. Brauciena laikā mūs pavadīja delfīni.
Pārsteidza arī lidojums virs Naskas tuksneša, un iespēja no putna lidojuma vērot noslēpumainās Naskas līnijas. Lidojums gan ir visai ekstremāls, jo lidmašīna lido diezgan zemu. Lai šos milzīgos zīmējumus varētu labāk aplūkot, tā visu laiku svārstās no vienas puses otru. Kaut arī bijām piesprādzējušies izjūtas nebija patīkamas. Ar vienu roku jāmēģina turēties pie drošības stieņa, ar otru jācenšās pa lidmašīnas lodziņu kaut ko nofotografēt. Kādam no ekskursijas dalībniekiem kļuva slikti, ar visām no tā izrietošajām sekām…
— Dodoties šādos braucienos, gadās arī kuriozas situācijas?
— Protams, gandrīz katrā ceļojumā ir kaut kas kuriozs. Taizemē ar kolēģi iemaldījāmies pasākumā, kurā piedalījās tādi kā jaunie talanti. Pie mūsu galdiņa pienāca ziedu pārdevējs un piedāvāja nopirkt puķes, ko arī izdarījām. Pēc tam šos ziedus kolēģis pasniedza mūsu izraudzītajai favorītei. Bet, izrādās, Taizemē ziedus dāvināt nav pieņemts!
Ķīnieši ēd visu, kam četras kājas
— Zinu, ka daudziem ceļotājiem eksotiskajās valstīs ir problēmas ar pārtiku. Vai jums arī?
— Nē, es ēdu visu. Ķīnā esmu ēdis prusakus un tārpus. Piedāvāja arī sienāžus, bet tos neieteica ēst, jo kājas it kā ķeroties kaklā. Savukārt prusaki gan garšo apmēram tāpat kā mūsu čipsi. Pēc tārpa apēšanas sajūta gan bija diezgan savāda, bet nekas traks nenotika. Gide brīdināja, ka ķīnieši ēdot visu, kam ir četras kājas, izņemot galdu…
Peru ēdām garšīgi pagatavotas jūrascūciņas. Vispār ēdiena izvēlē neesmu izlepis, ēdu visu, kas ir garšīgs.
— Vai Ķīnā nepiedāvāja nobaudīt suņa gaļu?
— Bija piedāvājums doties uz suņu fermu, bet šo iespēju neizmantojām. Tās vietā devāmies uz tējas rūpnīcu.
Ar profesionāļa skatījumu
— Vai dodoties braucienos, neviļus nesalīdzināt ceļus Latvijā un tur?
— Laikam jau salīdzinu. Tomēr to ir diezgan grūti izdarīt, jo klimatiskie apstākļi ir ļoti atšķirīgi. Tur no ceļiem nav jātīra sniegs. Peru gan nonācām situācijā, kad vajadzēja kādu laiku gaidīt, kamēr no ceļa notīra smiltis, kuras no tuksneša biezā slānī bija sapūstas uz šosejas. Jāsaka gan, ka caur Peru ved tikai viena asfaltēta šoseja. Tomēr valsts attīstās, un es uzzināju, ka tur katru gadu uzklāj 500 km asfalta seguma.
— Vai esat arī aktīvās ceļošanas piekritējs, piemēram, braucat uz kalniem slēpot?
— Nē, tas laikam nav domāts man. Es labāk izvēlos mierīgākus ceļojumus. Kaut gan arī pārgājieni kalnos prasa fizisku slodzi. Peru ir augstkalnē, un skābekļa trūkums mums, eiropiešiem, tur ir jūtams. Redzējām šveiciešus, kuriem līdzi bija pat nelieli skābekļa baloniņi. Mēs iztikām ar kokosa lapām, kuras pakošļājot rodas vairāk enerģijas.
— Vai ir kāda noteikta lieta, ko atvedat no katra ceļojuma?
— Noteiktas lietas nav, bet no katra brauciena atvedu kādu suvenīru, kas šo valsti raksturo. No Indijas atvedu ziloņa figūriņu. Savukārt par Peru atgādina no sāls veidota figūriņa. Atvest nebija viegli jo tā ir ļoti trausla, tomēr izdevās to veiksmīgi nogādāt mājās.
— Vai ir jau iecerēts nākamais brauciens?
— No brauciena uz Japānu esmu atteicies, bet domāju, ka šogad noteikti aizbraukšu uz Franciju.
Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Ludvigs Šteinbergs.
Dzimšanas vieta un laiks: Dobele, 1942. gada 24. aprīlis.
Izglītība: vidējā speciālā.
Dzīvesvieta: Aizkraukle.
Nodarbošanās: VAS “Latvijas autoceļu direkcija” Centra reģiona Aizkraukles nodaļas vadītājs.
Ģimene: atraitnis, divi bērni, trīs mazbērni.
Horoskopa zīme: Vērsis.
Vaļasprieks: ceļošana.
