Kāds bija Aizkraukles celtniecības sākums? To atminas aizkrauklietis Ēriks Tatarčuks.
“Aizkrauklē par sporta metodiķi sāku strādāt 1961. gada 6. jūlijā, un toreiz vēl nebija uzcelta neviena māja. Lai gan bija decembris, celtnieki dzīvoja ap 50 armijas teltīs, katrā teltī — četras dzelzs gultas, dēļu grīda. Teltis bija izvietotas tagadējās autobusu stacijas teritorijā, bet tagadējās mūzikas skolas vietā bija spēkstacijas kantoris, vēl tagad ir palikuši betona celiņi. Atceros, uz teltīm uzsniga sniegs, bet tajās bija silti — drenu caurules bija aptītas ar spirālēm, un šos pagaidu mājokļus apsildīja ar elektrību,” stāsta Tatarčuka kungs. “Pirmo uzcēla māju Gaismas ielā 6, un celtnieki pārcēlās uz to. Pēc tam uzcēla māju Gaismas ielā 4 un 2. Tur, kur tagad ir Aizkraukles novada pašvaldības ēka, bija volejbola laukums, bet kultūras nama vietā — slidotava. Tur, kur tagad ir ugunsdzēsēju brigādes ēka, kādreiz bija pirmais deju laukums. Otrs deju laukums bija pussalā aiz tagadējā kultūras nama, mēs to saucām par Kenedija ragu, tur notika zaļumballes. Futbola laukums tagad ir applūdināts. Kad vēl nebija izveidota Pļaviņu ūdenskrātuve, upi varēja pārbrist, līdz krūtīm ejot ūdenī. Pie Aizkraukles katoļu baznīcas ir Pungu ceļš, un tas veda Daugavā, apakšā bija dolomīts. Tur Daugavu varēja šķērsot zirga pajūgā. Pretējā krastā gājām lasīt ogas — tur bija ļoti daudz aveņu, celtnieki tās lasīja spaiņiem.”
Tatarčuka kungs arī atceras, ka tagadējā Aizkraukles teritorija bija ļoti purvaina vieta, celtniekiem vajadzēja staigāt gumijas zābakos. “Reiz kāds futbolists sastrīdējās ar draudzeni, nolēca no piektā stāva un līdz krūtīm iestiga dubļos, bet pēc divām nedēļām jau atkal spēlēja futbolu,” viņš stāsta. “Rokot HES būvbedri, grunti veda un bēra topošās pilsētas teritorijā, piemēram, tur, kur ir sporta manēža, uzbērts apmēram divarpus metrus biezs slānis. Ļoti daudz zemes sabēra stadiona vietā, un arī tribīnes ir mākslīgs veidojums — tur sabērts liels zemes kalns. Sporta manēžas ēku uzbūvēja 1962. gadā — tur bija arī kultūras nams, notika dejas, dažādi pasākumi. Ēku apsildīja ar tvaiku, bet koka grīdu iezieda ar dīzeļdegvielu, lai labāk slīdētu un nebūtu putekļu, jo celtnieki nāca zābakos. Slidotavā bija vairāk nekā 50 pāru zābaku un slidu. Lai zābakiem būtu mīkstāka āda, to ieziedām ar zivju eļļu.”
Aizkraukles pilsētas dīķis ir mākslīgs veidojums. Tatarčuka kungs atceras, ka dīķa vietā kādreiz bija liela, dziļa grava un to sāka pārveidot ap 1965. gadu — uzcēla dambi, izveidoja slūžas.
