Ir zināms, ka savu pēdējo skaņdarbu “Rekviēms” Mocarts komponējis noslēpumainos apstākļos.
Ir zināms, ka savu pēdējo skaņdarbu “Rekviēms” Mocarts komponējis noslēpumainos apstākļos. Dīvainais stāsts par tā rašanos, komponista pāragrā nāve un uz mūžu zudušais kaps ir bijis pamats, lai 1791. gadā Mocarta dzīve pārtaptu par leģendu.
Var iedomāties, cik spēcīgi būtu satriecis publiku pabeigtais šedevrs. Pat savā nepilnīgajā versijā, kur blakus debešķīgi skaistajām oriģinālajām lappusēm skan arī skolnieciskas, ko uzrakstīja Mocarta māceklis Zīsmairs, “Rekviēms” kļuva par Mocarta mākslas simbolu.
“Rekviēms” biežāk kā citi Mocarta skaņdarbi izraisījis vairāk jautājumu nekā atbilžu. Skaidrs, ka uz tiem atbildēt varētu tikai pats autors. Kur ir skaņdarba magnētisms? Kāpēc Mocarts rakstīja “Rekviēmu” pārliecībā, ka dara to sev pašam? Kas vispār viņam bija “Rekviēms”? Vai atvadīšanās no zemes dzīves? Vai citas eksistences priekšnojauta? Kā tas gadījās, ka dīvaiņa grāfa neparasto pasūtījumu komponista uzbudinātā iedvesma pieņēma par Debesu zīmi, bet melnā tērpto grāfa sulaini — par Mūžības vēstnesi?
“Kyrie eleison! Christe eleison!” — komponista sāpju atdzīvinātā kanoniskā latīņu valoda bija pārvērtusies par viņa paša lūgšanu. Mocarts domāja par Viņu, kurš savā ceļā uz Golgātu lūdza par cilvēces atpestīšanu. Viņa sāpi saprazdams, Mocarts juta, kā deg Viņa brūces, redzēja, kā lejup pil asinis no ērkšķu kroņa, ticēja, ka Augšāmcelšanās ir tuvu.
Komponists centās pārtulkot savu jutoņu cilvēkiem saprotamā valodā, viņš steidzās sevi pārkausēt sīkajās notīs, lai tajās saglabātu pēkšņo atklājumu un jaunas pazemības jēgu: Nāve ir Draugs.
Taču viņš nepaspēja pielikt punktu un partitūras beigās blakus datumam uzrakstīt savu vārdu — Mozart. Tādējādi iztrūkstošas beigas pārvērtās par Nebeidzamību, bet himna Nāvei kļuva par ceļu uz Nemirstību.
