Pirms 29 gadiem janvāris bija pavisam citāds — bija sniegs un nemiers mūsu prātos. Atjaunotās neatkarības ceļš vēl bija ļoti trausls un tika slacīts asinīm. Atmiņās par tā laika notikumiem mūsu reģionā dalās bijušā Stučkas rajona padomes deputāts, tagadējais Jaunjelgavas novada domes priekšsēdētājs Guntis Libeks.
Uz barikādēm — divas reizes dienā1991. gada janvārī aizkrauklieši piedalījās Ministru padomes aizsardzībā. Jāpiebilst, ka, barikāžu organizāciju pārņemot valdībai un vietējai varai, radās arī nesaskaņotības. Tautas frontes plānā sākotnēji Aizkraukles rajonam bija atvēlētas Zaķusalas barikādes, tādēļ daļa rajona cilvēku bija televīzijas torņa barikādēs, daļa — pie Ministru padomes. Autobusi uz Rīgu no Aizkraukles brauca divas reizes dienā, vispirms cilvēki no rajona pulcējās pie pilsētas kinoteātra, vēlāk pārsēdās autobusos, kas devās uz Rīgu. Regulāru barikāžu dalībnieku apmaiņu un skaitu plānoja rajona Tautas deputātu padomes priekšsēdētājs Aleksandrs Bergmanis. Viņš bija tas, kurš 13. janvāra vakarā organizēja pirmo tehnikas kolonnu uz Rīgu no rajona ceļu būvētājiem un remontētājiem Imanta Teibes un Jāņa Lauka vadībā, 10. autokombināta autobusus (filiāles vadītājs A. Sivaks), Starpkolhozu celtniecības organizācijas (vadītājs Andris Okolokuloks), “Lauktehnikas” (pārvaldnieks Māris Kļaviņš), Vecbebru sovhoztehnikuma (direktors Vilnis Plūme), 25. PMK (Jānis Rudaks), Skrīveru izmēģinājumu saimniecības (direktors Aivars Dronka) tehniku. Aleksandrs Bergmanis koordinēja arī barikāžu dalībnieku apgādi: rajona izpildkomiteja atvēlēja 1000 rubļus sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumam dalībnieku ēdināšanai. Naudu ziedoja rajona universālveikals, vitamīnus — Aizkraukles aptieka, degvielu — ceļu pārvalde, “Lauktehnika” un kolhozi, malku — mežrūpnieki. Daudz pārtikas, siltu cimdu un zeķu uz autobusiem nesa iedzīvotāji.
Interfronte nesnauž
Aktīvi barikāžu organizēšanā iesaistījās vietējās padomes no Neretas, Bebriem, Pilskalnes, Ērberģes, Vietalvas, Valles, Sunākstes, Daudzevas, Skrīveriem un Jaunjelgavas. Uz Rīgu devās rajona slimnīcas mediķi, galvenais ārsts Andrejs Požarnovs aicināja donorus nodot asinis. Visu barikāžu laiku rajona cilvēki ar lepnumu raudzījās uz Elizabetes un Tērbatas ielas stūrī “iebarikādēto” auto ZIL ar uzrakstu ”Kokneses MRS”. Vīri no Kokneses mežrūpniecības saimniecības Ērgļu iecirkņa vieni no pirmajiem ieradās pie Ministru padomes un nostāvēja tur līdz barikāžu beigām. 22. janvārī jaunā “Aizkraukles Avīze” informēja, ka Interfrontes “darbaļaužu glābšanas komitejas” plānojušas arī varas pārņemšanu Aizkraukles rajonā. Rajona padomes priekšsēdētājs Aleksandrs Bergmanis apliecināja, ka ir informācija par jaunās komitejas un rajona vadības sastāvu no pieciem cilvēkiem, bet uzvārdus neminēja. Rajona kompartijas komiteja savu līdzdalību noliedza. 25. janvārī tika publicēts kopīgs rajona padomes, Aizkraukles pilsētas padomes, LTF nodaļas, kompartijas rajona komitejas, kara komisariāta, VDK nodaļas priekšnieka, rajona milicijas priekšnieka, rajona prokurora un Latvijas Demokrātiskās darba partijas rajona komitejas paziņojums par atbalstu Augstākajai padomei, bruņota spēka izmantošanas un asinsizliešanas nosodījums ar aicinājumu savu organizāciju biedriem nepieļaut konfrontāciju rajonā.
Cilvēki steidza mainīt 50 un 100 rubļu zīmes, kas pasludinātas par nederīgām. Sabiedriskās organizācijas aktīvi apsprieda Vissavienības referenduma rīkošanu 17. martā.
Vietējo padomju deputāti nodarbojās ar preču talonu dalīšanu tiešā nozīmē — paši izsniedzot tos vēlētājiem. Cilvēki naktīm stāvēja rindās pie mēbeļu veikala, jo bija informācija par pievedumu.
Vienprātīgs atbalsts neatkarībai
Rajona padomes sesija nolēma veidot rajona padomes valdi. Tajā bija 11 locekļi: padomes priekšsēdētājs ir valdes priekšsēdētājs, valdes priekšsēdētāja vietnieks, valdes sekretārs, pastāvīgo komisiju priekšsēdētāji un sesijā ievēlēti vēl četri deputāti. 65 deputātu lielā padome bija izrādījusies par smagnēju operatīvai un lietišķai rīcībai. Vietējās padomes prasīja decentralizāciju un arī vēlējās izveidot valdes.
Lai arī valdīja liela nenoteiktība, cilvēki masveidā pieprasīja zemi apbūves gabaliem. Īpaša bija Stučkas pilsētas situācija — līdz šim pilsētā personīgo māju būvniecība netika atļauta; tikai vasarnīcas nomalēs. Par šo aprobežoto politiku tika vainota partijas komitejas nostāja, kopš to vadīja ArkādijsVrubļevskis, vēlākais Preses nama “komandants”.
LTF nolēma nepiedalīties PSRS referendumā, bet rīkot aptauju par Latvijas neatkarību. Rajona padome apstiprināja aptaujas vēlēšanu apgabalus un vēlēšanu komisijas. Sākās aģitācijas aktivitātes. Ar aptauju 3. martā tika nolemts apsteigt Vissavienības referendumu. Radikālākie spēki no Aizkraukles LNNK nodaļas aktīvi mēģināja graut veco pārvaldes struktūru: rosināja samazināt rajona padomes štatus, reorganizēt rajona izglītības nodaļu. Veikalos trūka ne tikai preču, bet izrādījās, ka par maz bijis arī talonu. 3. marta aptaujā par neatkarīgu un demokrātisku Latvijas Republiku bija 90,69% Aizkraukles rajona iedzīvotāju. Piedalījās 94,44%. Pret — 2574 balsotāji.
Izvēlas alternatīvo dienestu
Katastrofāli trūka degvielas: katram automašīnas īpašniekam izsniedza degvielas talonus — 60 l mēnesī, bet tās bieži nebija. Turpinājās iesaukums PSRS bruņotajos spēkos, bet bija arī alternatīvais dienests. Puse jauniešu izvēlējās alternatīvo dienestu, puse devās dienēt. Skrīveros tika nodibināta vietējā Latvijas Zemnieku savienības nodaļa, par tās vadītāju ievēlēja Aldi Jansonu.
Rajona padomes sesijās tika skatīti jautājumi par pārvaldes reorganizāciju, nodokļu un nodevu likmēm, zemnieku saimniecību un uzņēmumu izveidošanu, zemes piešķiršanu, naudas līdzekļu piešķiršanu vietējām padomēm, pakalpojumu tarifiem. Šajā laikā visas vietējo pašvaldību finanses bija rajona padomes rokās: pamatā ienākumi no iedzīvotāju ienākumu nodokļa, zemes nodokļa, atskaitījumi no citiem nodokļiem un nodevām un valsts dotācijas. Rajona padomes kompetencē bija līdzekļu pārdale un sadale, līdz ar to arī faktiskā vara pār pilsētu un ciemu padomēm.
Cēlās cenas, no aprīļa divas reizes dārgāks kļuva cukurs, margarīns, eļļa, zivis. Valdība noteica ikmēneša kompensācijas algās un pensijās, kā arī īpašas lielākas kompensācijas ģimenēm ar bērniem.
Vispārēja deficīta apstākļos mediķi pieprasīja maksas pakalpojumu ieviešanu. Pilsētciematiem Koknesei, Skrīveriem un Neretai tika piedāvāts izšķirties: kļūt par pilsētām vai palikt par pagastiem — visi palika par pagastiem, jo bija piesardzība par augstāku zemes nodokli, kā arī zemes reforma pagastu teritorijās bija elastīgāka pret bijušajiem īpašniekiem. ◆
