Aizkraukles mūzikas skolā līdz 20. maijam var apskatīt jēkabpilietes Rutas Štelmaheres personālizstādi „Kurš pamodinās princesi?”. Viņa atklāj, ka vēlas uzgleznot gaismu, un tas viņas darbos redzams gan krāsās, gan noskaņā.
Aizkraukles mūzikas skolā līdz 20. maijam var apskatīt jēkabpilietes Rutas Štelmaheres personālizstādi “Kurš pamodinās princesi?”. Viņa atklāj, ka vēlas uzgleznot gaismu, un tas viņas darbos redzams gan krāsās, gan noskaņā.
Rutai Štelmaherei zīmēt paticis jau kopš brīža, kad varējusi noturēt rokā zīmuli. Jau agrā bērnībā viņa rakstīja arī pasakas, stāstiņus un dzejoļus. “Neviens cilvēks mani nav virzījis mākslas jomā, šī nepieciešamība nāca no iekšienes, no Dieva,” saka māksliniece.
Pirmās iemaņas glezniecībā gūtas Rīgas lietišķās mākslas vidusskolas Tekstilmākslas nodaļā, tad Ruta Štelmahere darbojusies zīmēšanas studijā Jelgavas kultūras namā. Vēlāk glezniecību studējusi arī augstskolā. Patlaban viņa ir arī mākslas žurnāla “Studija” ārštata autore, raksta par norisēm Aizkraukles un Jēkabpils rajonā.
“Ilgu laiku mana krāsa bija violetā un krāsu palete — pelēka. Šobrīd mani toņi ir dzelteni sarkanie, arī spilgti zilie un violetie. Radusies iekšēja nepieciešamība uzgleznot gaismu, kas patiesībā ir ļoti grūti,” saka Ruta Štelmahere.
— Kas ietekmējis jūs kā personību?
— Lietišķās mākslas vidusskolas laikā man bija trīs skolotājas, kuras ietekmēja manas personības veidošanos — mākslas vēstures pasniedzēja, dzejniece Gundega Ruņģe, tekstilmākslas kompozīcijas skolotāja Aiva Žūriņa un zīmēšanas pedagoģe grafiķe Ināra Garklāva. Mākslas akadēmijā iestājos vēlu — kad dēls sāka mācīties 1. klasē, es sāku studijas neklātienē Latvijas valsts mākslas akadēmijas Latgales filiāles Pedagoģijas nodaļā. Ieguvu augstāko izglītību un, pašai par pārsteigumu, iestājos Mākslas akadēmijas maģistratūrā un Glezniecības meistardarbnīcā Rīgā pie profesoriem Kaspara Zariņa un Alekseja Naumova. Šiem kungiem un manai lielajai vēlmei gleznot ir vislielākie nopelni, ka esmu ieraudzījusi, kas ir glezniecība. Naumovs teica: glezniecība, tā ir dvēsele. Tomēr visvairāk manu māksliniecisko attīstību ietekmējis vīrs — ļoti talantīgs un gudrs cilvēks.
— Ko gūstat, strādājot ar bērniem mākslas skolā?
— Vispirms bērni mums atgādina, cik svarīgi būt patiesiem un tīriem. Taču ar bērniem strādāt kļūst arvien grūtāk, pārprastās bērnu tiesības nākotnē var radīt slimu sabiedrību.
— Ko labprātāk gleznojat?
— Man patīk gleznot visu, tikai tā, kā es to jūtu. Arī ainavu cenšos “izlaist caur sevi”.
— Ko jūs novēlētu izstādes apmeklētājiem Aizkrauklē?
— Kā māksliniece novēlu redzīgumu, kā dzejniece — jūtīgumu, kā cilvēks — uzdrošināties noskaidrot savu izcelsmi.
Rutas kundzei tuva arī dzeja. Viņa uzskata — katram laikam ir savs zīmīgums, un tas atainojas arī dzejā. Piemēram, pirms astoņpadsmit gadiem tapušas rindas:
“Pa lauku uzartu,
pa ceļu, Dieva dotu,
iet vīrs ar sētuvi,
pie krūtīm pienaglotu.”
Pirms gada rindas veltītas mātei, kura drosmīgi cīnās ar smagu slimību:
“Viņa uzliek rokas uz galda.
neiežēlina
neraud
negaida algu
tā ir mana mamma
viņas vārda nav laikrakstos
viņai trīc rokas
viņa grib dot
mana mamma nevar ievērt
adatā diegu
pasaule kļūst viņas acīm par
tievu
viņa nevar redzēt
viņa redz Dievu.”
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Ruta Štelmahere.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1965. gada 11. janvāris, Jelgava.
NODARBOŠANĀS: gleznošanas un tekstilmākslas skolotāja Jēkabpils mākslas skolā.
IZGLĪTĪBA: augstākā — absolvējusi Latvijas valsts mākslas akadēmijas maģistratūru.
ĢIMENE: vīrs Aleksandrs — fotogrāfs, dēls Jēkabs (16) un meita Mētra (14).
VAĻASPRIEKS: gleznošana, dzeja.
